sirdnA

Vakar tiku izsaukts uz kārtējo zobu laikošanu. Dabūju izbaudīt uzskates līdzekļa lomu - protēziste dalās dzīves pieredzē ar jauno zobārsti, kura pirms tam man bija urbinājusi zoba kanālus, sapratusi, ka tādu likteni viņa sev nenovēl un tagad laikam grib uzdienēt par protēzisti. Re, protēžu meistare saka, iebāž man pirkstus mutē un uzvelk manu virslūpu man pašam uz deguna. Kā te viss šitā izskatās, un te ir plastmasa, un te ir baigais caurums, un šitais zobs ir aizmigrējis pa pusi mutes prom, un šite ir keramika un vispār. Tad liek smaidīt, tā nē, platāk, nu, tā kā cilvēks.

Tieku uzslavēts kā labākais pacients pasaulē, jo, lai gan smaidu pilnā rīklē kā Baisais Kokosriekstkodis, manas smaganas vienalga neparādās pasaulei, kuras labākais pacients es esmu. Laikam atkrīt kaudze kosmētisku problēmu, jo manos žokļos ir tādas okeānu dziļvagas, ka ne tikai zobi, bet pat smaganas ir jāuztaisa, lai nav pēc vampīra. Tomēr, kad es tā konkrēti smaidu pa visu galvu, mutes kaktiņā kaut kas balts pavīdot (plastmasas dzeroklis?), vajadzēšot tos zobus savādākus

Tieku aicināts apjūsmot sevi spogulī un cieši padomāt, vai esmu laimīgs ar sevi. Atžiebis lūpas un pārdabiski smaidīdams es pētu savus sakostos žokļus (visa tā saimniecība ir nepielīmēta un drusku žvadz), prātoju, pie kā lai piesienas un tomēr atrodu. Redz, kad es šitā sakožu zobus un tad vēl šitā savaikstos un rūpīgi blenžu sev zobos, tad tā sakodiena līnija tāda kā slīpa izskatās, vai nu vienā pusē īsākus, vai otrā garākus vajadzētu. Aha, labi, lūkosim, ko varam darīt, sveiki līdz nākamreizei.

Tā tas notiek.