sirdnA

Procesam, man uzmundrinoši saka protēziste, jūs tagad esat vidū!

Vīkendu es laimīgi nostaigāju ar savām lamatām mutē. Par laimi, bez ekstrēmiem piedzīvojumiem (esot iespējama zobu laušana, vaigos košana, pretsāpju zāļu dzeršana un zobārstu zaimošana). Nekā tik dižena, nekā grandioza, kā jau mietpilsoņiem piedien. Piektdien likās, ka mutē iebāzts nezināms objekts, kuru, saskaņā ar instinktiem vajadzētu apēst, visu dienu siekalojos. Pamazām pieradu, ka tie ir zobi, nevis garda kotlete un siekalu straume aprima. Krimtu karbonādes un ķiplokmaizes, grauzu ābolus un čāpstināju mīkstās karameles un ieklausījos savādājās izjūtās.

Mākslīgie priekšzobi nav tik asi kā dabas dotie, acu zobiem iekšpusē ir "atačments" - bleķa pumpulis, kuram uzsprauž izņemamo protēzes fragmentu, līdz ar to acu zobi ir visai biezi un vairāk iederas dzerokļu kompānijā.

Lai vai kā, es iedomājos, ka šodien iesoļošu pie protēzistes, viņa paskatīsies man mutē, mēs paklanīsimies un šķirsimies. Nekā nebija. Laime atkal tikai sākas.

Uzklausījusi manu fundamentālo žēlabu trūkumu, viņa metas cīņā un atrod, kur piesieties. Reku, šite jums ir nesmuks aplikums! Viņa rušinās pa smaganu daļu, kura tiešām ir kaut kāda jūtīgāka nekā pārējā mute. Pirms tam nekas nesāpēja, bet nu tagad vaina ir atrasta un modernā medicīna atklāj uguni. Uz skatuves parādās urbis un es izbaudu laimi, kad manus zobus urbj ārpus manis paša. Vispār, ne urbis, bet kaut kāds slīpējams uzgalis, ar kuru viņa nosmirģelē mazu knipucīti no protēzes, notriepj man smaganas ar kaut kādu zieķi, atdod man zobus un piesaka atnākt vēl pēc kādas nedēļas, lai novērtētu stāvokli frontē.