sirdnA

par foršāko filmu, kuru noskatījos pagājušas nedēļas nogalē

"billy bathgate" no deficīta kinopieredzē, 1991.g., režisors Roberts Bentons (kurš "Krāmere pret Krāmeri"), scenārists Toms Stopards (kurš tad vēl scenārijus rakstīja ķinītim), aktieri vispār kaut kādi ļoti jauneklīgi - Kidmena turpar skuķis vēl pirms rinoplastikas, Brūsu Vilisu noslīcina pirmajā trešdaļā, Dastins Hofmans vispār absolūtākajā praimā, Bušemi vēl rojālajos titros neuzrāda

vienīgais čuvaks ar pieredzi liekas Tucci Gang varonis (no steitenainlandas karaļā dziesmas šajā sakarā "viņš ir precējies ar Emīlijas Blantas māsu / un tas ir gandrīz tāpat kā ar Emīliju Blantu!!!"), Lī Stenlijs Tuči, kurš vienmēr un visur izskatās uz gadiem 50, arī bērnībā, un arī tagad, kad viņam laikam jau ir pāri 120.

ļoti iesaku

radiohead bija apaļa skatuve pa vidu, kurai īsti grūti nolasīt 'centrālo' vietu, jo līdz sākumam vispakārt ir nolaisti mazcaurspīdīgi ekrāni.
izvēlējāmies stāvēt pa vidu pret skatuvi vienā no sāniem. otrajā sānā būtu vairāk redzējuši yorku, jo viņš pārvietojās no viena gala mikrofona pie otra pa to pusi. toties mums bija abi greenwoodi, it īpaši colin lovīte.
bet enīvei, pirms 100 gadiem klausoties viņu dziesmas neienāca prātā, ka kādreiz stāvēšu 10 metrus no viņiem un klausīšos kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem.
starp citu, daudz bija tieši tāds formāts - vecāki ar saviem 2 pieaugušajiem bērniem. vēl forši, ka tā ir publika, kurā tu jūties absolūti iederīgs - ne par vecu, ne par daudz nobriedis, ne par maz creepy (creep viņi nespēlēja tūrē ne reizi, nedomāju, ka šovakar pēdējā koncī spēlēs). pirms sākuma pāris džeki pamanījās iekustināt publiku uz vilni ap visu arēnu. tik interesanti bija vērot, ka viņi neatlaidās pie pirmajiem ceturtdaļā panīkušajiem vilnīšiem. un kad beidzot vilnis apgāja 360, uzgavilēja visi ap viņiem, kas šo neatlaidību vēroja. vēl publika sadedza telefonu gaismiņas pirms vispār koncis bija sācies. interesanti, ka nedzirdējām nevienus latviešus.
forši, ka nospēlēja visas dziesmas, kuras es gaidīju. turklāt man pārsteidzoši labi patika arī viņu citu periodu dziesmas, kuras neesmu neko klausījusies. un viņu pašu prieks spēlēt tās. un vēl mani fascinēja yorka ritma izjūta kustībās

karoče turam īkšķus, šodien operēs

Jorks noveco sejā līdzīgi Baušķeniekam. Manuprāt, tas ir galvenais šajā stāstā.

JAUNS.LV Nesen laulību šķīrušā boksera un Rīgas domes deputāta Maira Brieža un Latvijas batutu fitnesa zvaigznes Aleksandras Kurusovas starpā uzplaukušas simpātijas.

Pat Lagardai pierāpojis ka pārāk daudz regulu un birokrātijas.

https://jauns.lv/raksts/arzemes/687143-eiropas-centralas-bankas-vaditaja-apstiprina-senas-aizdomas-par-eiropas-attistibas-virzienu

Hinduisma tradīcijā, tāpat kā Budismā, svarīgs ir ilūzijas jēdziens.

Maija ir daudz kas, tā ir materiālās pasaules pārejošā daba.

Labāk rakstīt par to, kas nav Maija:

*Maija nav Visuma pirmkustinātājs, radošais spēks visumā, kas ir par iemeslu, ka rodas jaunas galaktikas, planētas, zvaigžņu sistēmas

*Maija nav dvēsele, kas ir mūžīga

*Maija nav kosmiskie likumi, kas stāv pāri pagātnes/nākotnes/tagadnes lineārajam laikam.
Likumi, kas ir pārlaicīgi un visuresoši

*Maija nav vārdi/darbi/domas izteiktas mīlestībā.


*** Praktiski padomi:

Lai atbrīvotos no Maijas, ir jāskandē Dieva vārds, jāatgādina sev katru dienu, ka Tev ir mūžīga dvēsele, Tu esi vienmēr esoša esība.
Tevī ir dievišķais, Tu esi pēc Dieva līdzības radīta esība.


Ir jāpraktizē savas apziņas tīrība. Ir jāvaktē savas domas visas diennakts garumā, tai skaitā sapņos.
Savukārt uz domām, ko sūta sirds, kas aicina uz aktīvu darbību, kas balstīta kalpošanā, ir jāreaģē.

Kalpošana palīdz atbrīvoties no ego, veicina pateicības fizisku jušanu ikdienā par visām "mazajām" lietām, ko līdzcilvēki mums dara, uzlabojot mūsu dzīves kvalitāti.

Ierobežo vēlmes. Pasūti tik ēdiena, cik varēsi apēst. Tērē tik, cik nopelni. Cieni savu laiku un enerģiju.

Lūdzies par saviem tuvajiem, sūti tiem labas domas. Visi, kas ir atļāvuši par viņiem aizlūgt un lūdz par Tevi, ir savējie - vienots gaismas audums ar katru cilvēku kā centru.

Dziedi skaļi un bieži dziesmas, kurās Tu slavē visu, kas Tev palīdz piedzīvot šī brīža dzīvi tādu, kāda tā ir. Praktizē visa pieņemšanu ar pateicību. Izsaki šo pateicību skaļi.

Saki patiesību draudzīgā balsī, rīkojies taisnīgi, visus uzskati par sev līdzvērtīgiem visās situācijās. Mēs visi esam Dieva daļa.

Apzinies, ka dvēsele (Atma), kura apgūst pieredzi, ir mūžīga. Ķermenis, prāts un pasaule ir pārejoša un mainīga.

Sai Baba saka, ka pietiek praktizēt kaut vienu no šiem padomiem katru dienu, lai sasniegtu apziņas stāvokli, kurā Tu spēj skaidri
nošķirt patiesi svarīgo, mūžīgo no pārejošā, iluzorā, Maijas.

No neirozinātnes viedokļa, šādi pārprogrammējot smadzenes, mēs pārstājam izjust stresu par ļoti daudzām lietām, jo tās ir sīkas, pārejošas viļņošanās, kuras kaitina mūsu ego, bet
dvēseli neskar.


Sagatavots pēc Satja Sai Babas mācību materiāliem.

Acīmredzot draud.

bet ir tie daži brīži, kad viss ir, drūmmežs ķiršu ziedu pakājē, siena pļavā ūdens burciņa, kūleņi, kad maziņš pamodās un pastiepa rokas pretī, jāņu nakts, skatoties zvaigznēs, rudens naktis, skatoties zvaigznēs, ziemas naktis, skatoties zvaigznēs, pavasara naktis, skatoties zvaigznēs, rokas.

tev bija taisnība, par visu, kā visu nevar
tev bija taisnība, bet man nešķiet, ka tu par to priecātos, drīzāk skumtu, it kā es tevi būtu pievīlusi. bet man vienkārši nebija taisnība. es kļūdījos. piedod.

"Aizmirstās filmiņas" no 2022. gada rudens, valsts svētku laiks.
Bauskas apkārtne, mainīgi laikapstākļi.
( ... )

tu te esi tikai mazliet
tikai pa vasaru puķes liet

all i need nenospēlēja, bet videotape gan. un beigu no surprises. bučas visiem

https://en.wikipedia.org/wiki/MEDUSA_(weapon)

cilvēka organisma daļas darbojas kā detektors.

"I’m gonna go out on a limb and assume the motive was childhood sexual abuse"

-Bērnudārzā mums šitāds bija negaršīgāks. Nr3 par šodien manis vārīto žāvēto augļu ķīseli (mamma pasūtīja, iestājoties slimnīcā aizvedu viņai divas mazas burciņas)

Vīrs saka varu vērt vaļā savu restorānu..

Vakar trolejbusā ielec divi narkomāni, katrs paķēruši pa kastei ar kādu skaistumkopšanas aparātu – fēnu, masāžas pistoli vai ko tamlīdzīgu. Viens no viņiem tūdaļ, drudžaini plosīdams, sadīrā iepakojumu, lai novērtētu, kas tur ir iekšā, otrs, skaidrākais, sāk rāties - kam tu tagad to pārdosi, ja kasti esi saplēsis? Pirmais nolamā kasti, biedru un situāciju un atslien pret sienu kājas, atklādams pasaulei zilumainos stilbus.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu.

Fjoklai būt!
Ar šito bildi es te uzsāku, atsākšu, attiecīgi, tāpat.
Kamēr ielauzīšos atkal, paies laiks, piedošanu.

Betā, īsumā, esmu aizmukusi čībās no rīgas dziļi Latgalē kopš jūlija kaut kāda, faktiski, balsta vieta un štābs ir Ezerniekos, kur, ar mainīgām sekmēm, graizu stiklus un trenējos vitrāžās, jo biju Krāslavā uz neatvairāmu meistarklasi, kur saņēmu uzslavas par drosmi lauzīt un darboties ar šķembām bez cimdiem, ibo materiāls ir jājūt. Un tas man tiešām tīk.

Pagaidām graizu vecās logu rūtis, ar krāsaino stiklu vēl neriskēju, tas dārgs,maita.
tad vēl ko.
Paspēlējos ģimenēs/mājiņās vienubrīd ar iezemieti un vārdā Ļohu, beidzās viss ne gluži kā plānots, bet ar uguņošanu un šoreizīt ne no manas puses. Bet tur jau , īstenībā, no paša sākuma viss bij skaidrs, man vienkārši gribējās, smukai un sakrāsotai un kleitā, katru vakaru, sagaidīt kādu bārdainu,kazakveidīgu un sūru subjektu no darba ar siltām vakariņām. Kādu brīdi bija jauki, sajutos dzīva vismaz.

Iesākumam pietiks, nevienu joku nevaru izdomāt, bet gan jau būs.

p.s.Esmu kļuvusi, pareizāk dzīve beidzot iemācījusi, ievilkt ragus un nagus un kļūt tādai kā paļāvīgākai, glāsmainākai.
Lai gan Ļohu es tomēr ar mandarīniem apmētāju, uz atvadām, ar āmuru rokā, tīri tā, pārliecinošākam beigu štriham. "Melkimi šažočkami na vihod!", es visai pārliecinoši teicu, skaļiem sajūsmas smējieniem no blakusistabas skanot.

PiF PAF
Prieks jūs redzēt!

P.S.PS. subjekts 2x sēdējis, ar 2 liegumiem uz bērniem. tākā paspēlējos ar uguni, fahtiski.

Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.

Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.