sirdnA

Tā kā man pietika attapības paņemt kabatas nazi līdzi uz lidostu, tas tika man atņemts un ceru, ka drošības darbinieks, kurš to piesavinājās, nogriezīs sev kaut ko ļoti vērtīgu un briesmīgi noskums.

Bet vīrs bez kabatas naža ir kā zirgs bez lietussarga, tāpēc devos sagādāt jaunu. Sagādāju. Un, vai nu tas nav gluži Victorinox ražojums, vai arī tie Šveices naži ir autsorcēti uz Krakovu, vai vēl kaut kas, bet senākos laikos pirktie nazīši bija rūpīgāk nostrādāti nekā šitas. Bet ko tur daudz. Ja korķu viļķis neiztaisnosies pie otrās pudeles, tad būs gana labs arī šitāds.

It's toltektime!

Tolteku kalendārs, noskatīts no missalise

Let's paskatīsimies, ko mums stāsta tolteki, kuri, kā zināms, cirta gigantisku zivi lietās, kas attiecas uz kalendāriem.
( ... tālāk ... )
Tas pagaidām viss.

Re, Zadornovs paņēma un nomira.

Tā gadās.

Visu uzzinu pēdējais.

Tomēr jautri bija uzzināt, ka ir tāds Marvel supervaronis kā Cilvēks - Gludeklis.

(Iron Man)

Apskatīju Tora filmu, ielīdu gūglē.

Tas viņiem tāds smalks trollējiens? Nu, ka Heimdālu, kurš esot definēts, kā baltākais no dieviem, attēlo nebalts aktieris.

Rūpīgi pārlasot pēdējā mēneša ierakstus cibā, es pārsteigts atklāju neparastu faktu - tādu ierakstu nebija. Aušīgs un paviršs cilvēks nospriestu, ka esmu atklājis kaut ko līdzīgu dzīves aicinājumam un/vai man ir labākas nodarbes, nekā grabēt šai skumju ielejā. Nāciet, pasmiesimies par aušām un paviršām(?), kādas aplamības gan šie ļautiņi reizēm neizdomā!

Sāku domāt - a varbūt tiešām esmu? Nu, kas zina. Providences ceļi ir neizdibināmi un nebūs pirmā reize, kad es laižu muļķi un urbinu degunu, lai pēcāk uzzinātu, ka esmu bijis fantastiski slīpēts un rafinēts kā nezin kas.

Tomēr, vēlreiz pārlasot pēdējā mēneša ierakstus cibā un ar pārsteigumu konstatējot, ka tiešām, ne pušu plēsta vārdiņa, ne zilbītes, ne pieturzīmītes, es sapratu, ka šim lietu stāvoklim jādara gals.

No otras puses, ir sakrājies tik daudz lietu, ka nav, ko teikt. Baurojošais dzērājs, kurš Varšavas centrālajā stacijā trijos naktī izpildīja Go West ir saplūdis ar manu piparu maniakālo tieksmi augt, par spīti salam, sausumam un kaķim, kuri tos apkaro caurām dienām. Un jūs zināt, ko es atradu zem linoleja dzīvojamā istabā? Es arī nezinu, un kuru tas vispār interesē, izņemot manus nākotnes biogrāfus?

Viss ir nieki un dzīšanās pēc vēja, un novembris ir vēss un pelēks.

Līdz nākamai reizei!

Kafija ir ģifte, nedzeriet kafiju un cukurs arī ir ģifte, nāvīga, vēzis klāt, atkarība un nesaturēšana. Toties zaļā tēja ir eliksīrs, kurš uzceļ miroņus un Vēdu eksperti arī cienīgi māj ar bārdām, jā, zaļā tēja ir mūsu viss, Višnu mans liecinieks.

Dārgā Ciba, kas dzeri zaļo tēju caurām dienām, atbildi man, jele.

Kā to suslu bez cukura var dabūt iekšā?

Ievērojāt, kā es to pretīgo žurgu nenosaucu sešstāvīgiem vārdiem? Tas tāpēc, ka brokastīs neēdu cukuru, un tagad esmu rimts un labestīgs.

Terminoloģiju prasās uzlabot.

Piemēram, tam vecajam zābakam, kurš Amerikā apšāvis lērumu cilvēku un durakiem par prieku nav izrādījies arābs, esot bijusi "girlfriend".

Girlfriend, my ass. Par girlu tā madama varēja saukties Reigana prezidentūras pašā sākumā. Bušu laikos viņa bija stabila "ladyfriend", bet šodien pavelk labi, ja uz "cronefriend".

Kā laiks skrien...līdz dzimšanas dienai palicis mēnesis un dažas dienas.

Dārgie gramatikas eksperti.

Kā/vai loka ielu nosaukumus, vai ir kādi īpaši nosacījumi? Pieņemsim, ka manas dzīvesvietas adrese ir Dižā Kāpostu iela 17.

Vai es dzīvoju "Dižā Kāpostu ielā 17" vai "Dižajā Kāpostu ielā 17"?

Nē, nu laiks jau labs un sestdiena arī izdevās kā personība, bet solītais pasaules gals, kā jau parasti. Fe.

Sestdien sola jauku laiku un pasaules galu. Planēta X jau trešo reizi trieksies iekšā Zemē un būs traki. Vispār, man tās pasaules galu ziņas patīk, es sajūtu, ka uz pasaules ir vēl stulbāki ļaudis par mani. Tas priecē. Sestdien, ja izdosies izvilkt savu asi no mājas, aizrāpošu uz kādu mežu, laikam.

Wink, wink. Nudge, nudge ;)

Pagaršoju slaveno čurčhelu.

Atgādina slavenos turku saldumus.

Rieksts bezgaršas receklī.

Nupat atcerējos vienu momentu, kurā padomju laiki bija labāki, nekā mūsu dienās. Vispār, arī mūsu dienās un šajā apkaimē cilvēki vēl nav galīgi ķerti šai ziņā...laikam...nezinu. Palasot Delfu komentārus, tā neliekas, bet nu tīkls ir tīkls, tur pat dieva putniņi ķengājas.

Vārdu sakot, trenējām ierinas mācību, soļodami pa skolas koridoriem un aurodami Sieg Hail! Jo tā bija jautri. Nu, mums pateica, lai tā nedarām, jo tomēr stundas notiek un mēs traucējam. Tas viss. Paldies Providencei, ka sociālo tīklu un mobilo sakaru tad nebija. Mūs tak personīgi misters Putins piesauktu kā fašisma atdzimējus. Mēs tak būtu progresīvās cilvēces kauns un negods. Mūs tak Mossada aģenti ar cērtēm pa vienam vien apsistu.

Čīzas kraist, es šitā uz dienas beigām ieraudzīšu ne tikai antikristu spogulī! Mēģināju notīrīt kaut kādu piekaltušu puņķi no datora touchpad'a, abet tas nav piekaltis puņķis, tā ir poga. I mean, es jau jau vairāk nekā divus gadus ar to krāmu strādāju, un tikai tagad pamanu? Kas notiek? Kas ir šie cilvēki? Kāds šodien gads? Vai čingizīdi vēl aizvien valda Belgradā?! Kā sauc Imperatoru?!

Kantoris piegādā.

Konkrēti, kantora labierīcība ir sadalīta divās telpās, vienā, tā sakot, ir pods un notiek process, un otrā ir izlietne ar spoguli, kurā ieskatīties un saskumt. Ienāku labierīcībā, ieslēdzu gaismu un dodos uz poda telpu pildīt pienākumu. Pienākumu izpildu bez problēmām, atveru durvis uz priekštelpu un tur notiek konkrēta Dantes elle, jo spuldze izdomājusi mirgot. Ja es būtu epileptiķis, būtu gar zemi uz vietas, bet laikam neesmu. Gaisma raustās neregulāri un bieži, spilgta gaisma mijas ar pilnīgu tumsu pāris reizes sekundē, tad uz kādu sekundi ir gaišs/tumšs, tad atkal haotiska raustīšanās.

Kas mani dīdīja šausmenes tukšā dūšā skatīties? Skaloju rokas, skatos spogulī un gaidu, kad pēc kārtējā tumsas mirkļa man aiz muguras parādīsies Antikrists personīgi, viņiem patīk pa atejām dzīvoties.

Neomulīgi!

Mazs kaķīts, mazs samurajs uz ceļa satikās un brīnījās. Labu brīdi. Klusums ieilga.

Samurajs bija maziņš, toties trenēts izturēt neizturamo, tāpēc pirmais nenocietās kaķītis.

"Kur zaķītis?" viņš jautāja.

Samuraja sirdī atplauka nevis viens, bet divi ķiršu koki. Pirmais tāpēc, ka viņš tomēr bija izturējis neveiklo klusuma brīdi. Otrais tāpēc, ka viņam bija iespēja parādīt, cik ļoti pieklājīgs viņš ir. Senču gari noteikti ar viņu tagad briesmīgi leposies un kaitinās citu samuraju senču garus - re, kāds mans sīkais tikumīgs, a ko tavs nīkulis, e? E? Hahaha!

"Labdien," samurajs nīgri teica.

"Labdien," kaķītis atbildēja, mulsi vērodams samuraja ķiršus. "Zaķīti neredzējāt?"

"Kā izskatās zaķītis?" jautāja samurajs, kuram viss dzīvais bija vienots un viņš lāgā neatšķīra zirnekli no govs.

Diemžēl kaķītim pa rokai nebija zaķīša, ar kura palīdzību varētu nodemonstrēt, kā zaķīši izskatās. Sajutis neatrisināmu problēmu, kaķītis mēģināja noslēgt sarunu un aizlaisties no šī dīvainā, ar ķiršiem piebāztā subjekta.

"Tad neko...es tad tā lēnītēm uz pelītēm, ja?" viņš nedroši teica un sāniski tipināja prom.

Samurajs Zaķis noskatījās, kā aiz kaķīša šūpojas smilgas un apzinājās, ka beidzot ir patiesi brīvs no savas pagātnes. Tūkstošiem reižu satiktais kaķītis viņu neatpazina, kāpostiņi bija pilnīgi vienaldzīgi, bet sunītis, kad mēģināja skriet viņam pakaļ, tika apstādināts ar skatienu vien.

Zaķis būtu pasmaidījis, bet brīvajiem smaidīt nav vajadzības. Viņš vienkārši devās uz jebkurieni.

A šodien Twin Peaks beigsies. Tādi, lūk, pīrādziņi.

Hm, biju domājis, ka ielas būs pilnas trakojošu vecāku un bērnu, bet laikam visi vēl guļ, kā arī pusei pilsētas bērni iet pirmajās klasītēs. Satiksme kā brīvdienas rītā, vismaz tad, kad es braucu. Viens pats meitene ar ziediem klīda pa ielu.