Thu, Dec. 2nd, 2021, 11:20 am

Trešā no astoņām Hērakla vaimanām ir par to, kā viss paiet un sabojājas.

Nopirku jaunu pannu, pāris reizes jau palietoju. Es viņu cītīgi mazgāju un slauku pēc lietošanas, lai man ir smuka panna. Nevis kā tās apskretušās un apdegušās šausmas, kas ir mana vecā panna, kura kā mēms pārmetums skatās uz to, kā es čubinos ar jauno un pannas balsī kliedz - a es?! A mani?!

A ko es? Kad vecā panna bija jauna, es arī to slaucīju un pucēju. Līdz pilnīgi nemanot te piepeši tā izrādījās apaugusi ar apogļojušamos nezin ko, nenomazgājama, nenoberžama un baisa kā bārenītes tikums.

Nu i jods ar viņu. Es parādīju jaunajai pannai viņas nākotni pēc kādiem trim mēnešiem, lai zina, ar ko rēķināties un vecā ir izpildījusi savu pēdējo funkciju.

Thu, Dec. 2nd, 2021, 08:07 pm
[info]gnidrologs

Man bija krutāka vecmāmiņa, kas visu cepa uz čuguna pannas ar vertikālām sienām (apm 70mm) un to viegli izņemamo rokturi, kas kā dakša iespraužas. Ļoti žēl, ka paheril. Čuguna pannas > viss. Un labāk viņas NEKAD nemazgāt. Droši vien attiecas uz jebkurām. Vajag kārtīgi šad tad izgrebt ar koka lāpstiņu un izslaucīt. Saskarsme ar ūdeni un līdzekļiem tikai bojā dabisko taukuma slāni, kas pannai ļauj nepiededzināt ēdienu. Pat, ja nedaudz apaug no ārpuses, poh.