Meitene pie galda: Jums tur nomira krāms X, mums jāpasūta no kaut kurienes, būs jāpagaida.
Es: OK
Vēlāk sarunā ar autobūves ekspertu es mēģinu mētāties ar terminiem, kuru nozīmi, kā man liekas, es nojaušu. Ievelku pierē diezgan komplicētu rievu, kurai vajadzētu paust vēsti, ka esmu-šo-to-pieredzējis-dzīvē-un-guvis-pi
Autobūves eksperts man dara zināmu, ka krāms X dabā neeksistē.
Lai gan man šķiet, ka eksperta prasmes pārsvarā plaukst auto uzbūves slāviskajā versijā (perģikalka, ujobina un fiņķifļuška kā detaļu apzīmējumi), tomēr izvēlos atkāpties parastajās pozīcijās, kurās esmu iegaumējis, no kuras puses mašīnā lej degvielu un viss.
Lai nu kā, auto man tiek atdots, un tas pārvietojas bez rīstīšanās un noslēpumainām indikatoru paneļa gaismām. Bet tagad tas ieguvis citu nelāgu niķi. Senās dienās, ieliekot lietas atpakaļgaitā, atpakaļskata spogulī iemirdzējās bilde no autiņa aizmugurē novietotas kameras, aplam praktiska padarīšana, un man vēl tagad skan ausīs divu daiļu dāmu sajūsmas spiedzieni, kad viņas pamanīja šo mazo tehnoloģiju brīnumu. Lūk, un mans beibju magnēts tagad principā darbojas, tikai ar dažu sekunžu aizturi, kas stipri bojā efektu un viegli kaitina.
Kāds sakars aizdedzei ar kameru? Kas zina. Tā ir kā susliks stepē - tu viņu neredzi, bet viņš tur ir.