Ēdieni, tātad.
Reiz kādā Maskavas ēstuvē pasūtināju sīpolzupu. Zupa bija karsta, garda un apsvilināto mēli atceros vēl tagad. Bet. Ēdiena konfigurācija mani iedzina katatonijā un krēslainā apziņas stāvoklī. Dota zupas bļodiņa. OK. Iekšā zupa. OK. Zupā peld plaukstas lieluma siermaize, kura ļoti precīzi nosedz bļodu. Nemaz ne OK. No instrumentiem mums ir karote un īkšķis, kas salokāms pretēji plaukstai, viss. Lai piekļūtu zupai, ir jāizņem siermaize, kura, es teikšu, ir krietni bieza un plunčājas pa bļodu, izbaudot dzīvi tās pilnībā. Un, ja es to izņemtu, kur man likt to slapjo pļecku, uz galda, vai? Uz pusēm es arī to nevaru pārkniebt, tas izstrādājums ir biezs, bļoda pilna un es notašķīšu visu apkaimi, savas nātnās ūzas un novalkāto un salāpīto, toties tīro goda kreklu. Pajautāt, šozaha, vatzehell un kā jūs man šito iesakāt ēst, sieviešu kārtas suņu atvases, man ienāk prātā tikai pēc kādām dažām dienām. Kā es to zupu apēdu - neatceros.
Dzīves pieredze numur divi mani sita vakar, kad patēriņa kultūras templī Spicē tika iepirkas Cinnabon bulciņas iemēģināšanai. Gūgle saka, ka tās ir aplam slavenas bulciņas. Tās ir smagas, treknas, saldas un ķepīgas, tas ir, vienkārši burvīgas un atbilst ambrozijas parametriem. Bet.
Kā tās paredzēts ēst? Ņemt, es atvainojos, rokā? Ha, ka tik ne arī. Es pie tām bulkām pieķēros mājās, kontrolētos apstākļos un drošībā. Uzdūru bulciņu uz dakšiņas un ļoti uzmanīgi, turēdamies kādu metru nostāk, nokodu gabaliņu. Momentā rokas līdz elkoņiem bija ar to slaveno siera un pampelmūžu mērci, bārda saķepusi. Un tas vēl ir mājās, kur sienas sargā, jumts dod padomus un grīda uzmundrina. Kā cilvēki to dara pašā Cinnabon kafūzī, kur tu ne dušā ieiesi, ne kā?
Dzīve ir ļoti sarežģīta un grūta.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}