sirdnA

vai nu mani viļ atmiņa,vai bērnībā vīla grāmatplaukts, bet es neko vairāk par Oceolu un Jātnieku neatminos.
kur nu vēl uguņošanu

bet doma laba, es gan nekad neesmu varējusi izteikt vārdu "trulums" acīs tiem,kas mēģina pierunāt mani iet skatīties salūtu.

O, jā! Tās bija arī manas mīļākās grāmatas, kur visas daiļas varones bļauj "Mon deu" un nomet nēzdodziņu liriskajam varonim. Es pat samācījos krievu valodu, jo krieviski visas tās grāmatas bija iztulkotas, un angļu valodā neko daudz necirtu. Pēcāk es izaugu un nevarēju saprast, kāpēc visi puiši nav Varoņi un Glābēji.
Par salūtiem neatceros, atceros viskija dzeršanas, kas bija aprakstītas gandrīz tikpat detalizēti un ar izjūtu, kā Remarkam kalvadosu patēriņš, bet jāgan, meksikāņi un visādīgi deģenerāti autoram neko daudz nepatika.
Aber salūts tak ir gaismas, krāsu, trokšņa un terapija plašām tautas masām. Tautas masas saskatās uguntiņas un ārstējas no depresijām. Pie kam tautas masām taisni kā bērniem ir vajadzīga mīlestības materiālā izpausme "Maize un Izpriecas". Tautas masas tūlīt jūtas nozīmīgas, jo valdība viņus mīl, jo viņu dēļ izkvēpinājusi šitādu naudu!