|
|
Tue, Nov. 9th, 2010, 10:10 am
kaut kāds aplam slavens franču rakstnieks, kura vārdu neatminu un darbus neesmu lasījis, mēdzis ēst hamburgerus un kokakolu Eifeļa torņa kafūzī (tur tāds tiešām ir? Kur viņi to paslēpuši tajās redelēs?) ar dziļo domu, ka no turienes to vulgāro konstrukciju nevar redzēt. Nu, nepatika viņam tas Toifeļa Eifeļa tornis. Toties viesmīles smukas un kokakola pareizā. Ja konkrētāk, tad pastāv viedoklis, kas es esmu vecs un resns. Parasti es to ignorēju, jo es sevi īpaši daudz nedabūju apskatīt. Vēroju pasauli no savas iekšpuses, un, tāpat, kā tas smalkais francūzis, neredzu to vulgāro konstrukciju, kuras iekšienē esmu iespundējies. Bet tad es no rīta saklāju gultu, apsēdos tajā, piecēlos un ieraudzīju atstāto iespiedumu, kuru atstājis kaut kāds neaptverams tusnis! Feh. Tue, Nov. 9th, 2010, 10:51 am
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) laukuroze
Eu. Bet baigi laba teorija. Tue, Nov. 9th, 2010, 11:00 am
shelly
Ir, ir, tur iekšā pat visai slavens restorāns ir. Un rakstnieks, kas mīlēja tajā ēst, jo no turienes to neredzēja, bija Gijs de Mopasāns. Es gan arī neatceros, ka būtu ko no viņa lasījusi. Tue, Nov. 9th, 2010, 11:19 am
vilibaldis
skolas laika takš obligatajā literatūrā noveles deva :)) Tue, Nov. 9th, 2010, 11:13 am
bozena
Jā, mēs patiesībā esam tievi, dailes apdvesti, jauni un ēteriski. Tikai mūsu patiesās būtības ieslēgtas šajos raupjajos ķermeņos. :) Tue, Nov. 9th, 2010, 11:31 am
raaha
:) zini, kas ir viltīgākais? tas, ka apkārtējie redzēs tevi tik resnu vai tievu, kā pats uztversi. Psiholoģijā to sauc par transferenci un kontransferenci. Kā pierādījums ir stāsts par uzirušu zeķubiksi. Tik ilgi, kamēr pats to nezini, arī citi reti ievēro (nu ja vien nav kā broša pie īsiem brunčiem), tikko sāksi kautrīgi vainīgo kāju pieskatīt, visi redzēs, visi komentēs. Man principā nepatīk video/foto, kur esmu pieķerta es pati. Bet nu cenšos ar to cīnīties un Tava teorija vispār dikti palīdz :) |