Sun, May. 9th, 2010, 09:10 pm

Dižcibiņš skuka raksta par atklātību Cibā. Hm.

Es vispār neesmu diez ko atklāts, nekad arī neesmu bijis un kas zina, vai maz būšu. Starp citu, bija pāris reizes, kad es uzrakstīju, kādas tās štelles tiešām bija. Zināt, kas mani satrieca līdz sirds kreisajam priekškambarim? Sajūsma un smiekli komentāros. Kā par sevišķi izdevušos joku.

Patiesībai neviens netic, nodrillēta frāze, bet, vaimandieniņ, kur patiesa. To es iemācījos Cibā.

Mon, May. 10th, 2010, 05:28 am
[info]kakjux

nu, mana māte gadiem smējās par manām patiesībām kā par jokiem, jo viņa vienkārši negribēja zināt. kopš tā laika es neredzu dižu iemeslu melot. lai arī kāda būtu mana atbilde vai vienkārši pateiktais - cilvēks to tāpat uztvers kā gribēs. kāpēc tad mocīties un izgudrot stāstus, sekot tiem līdzi un nesapīties?