sirdnA

Jā, jā, es jau zinu, ejiet ka jūs visi pie velna.

Ir dzirdēta pasaka par mazo indigo puisēnu, kurš, jaunu pasaules kārtību ieviesdams un savu līdera lomu sabiedrībā nostiprinādams, mēdza brēkt :"Vilks aitās!", un priecāties par savu ietekmi pār zemāk attīstītiem prātiem, kuri rikšoja sist imagināro vilku. Pasaka beidzās ar to, ka vilki apēda aitas, puisēnu un viņa brokastu maizītes pie viena, jo zemāk attīstītajiem prātiem šis bļauris apnika.

Nesen sapirkos kaudzi krāsainu žurnālu (man patīk, kā tie smaržo un papīrs tik smuks un ar bildēm...) ar domu palasīties. Lasu žurnālu "Kabinets", kur Lelde Stumbre stāsta par sevi un saviem darbiem. Viņas sirds aicinājums un prieks ir dabas aizsardzība. Burvīga intervija ar cilvēku, kāds man ir pat grūti iedomājams - viņa dara ko grib, cik grib, kā grib, ir brīva un laimīga, un ne no kā viņai nav bail.

Pasaka, ne cilvēks. Kaut mums tādu būtu vairāk.

Precīzi nenocitēšu, bet viena no Stumbres kundzes paustajām domām man stipri atgādināja to asprātīgo puisēnu, kurš tikām kvieca par vilku aitās, līdz neviens vairs nelikās par bļauri ne zinis. Ka dabas aizsardzība ir tāda tēma, kur drīkst mazliet samelot. Drīkst pārspīlēt. Jo savādāk cilvēki neieklausīsies un laikus nereaģēs uz briesmām. Lūk, "Greenpeace" kustība, tā gan esot aizdomīga, tie gan melojot tā pa lielam un naudiņa tur apgrozās tāda netīra. Stumbres kundze melojot tikai tā pa drusciņai, pieklājības robežās. Lai aizklauvētos līdz cilvēku sirdīm un bankas kontiem.

Man gan liekas, ka te rati ir iejūgti priekšā zirgam. Cēloņi ar sekām saputroti. Un dabas sargu balsīs neklausās tieši tāpēc, ka šīs balsis pārspīlē. Šīs balsis melo. Jo vairāk melo, jo vairāk neviens neklausās. Jo vairāk neklausās, jo vairāk jāmelo, lai kāds tomēr uzķertos. Jābrēc, ka aitās ir ne tikai vilks, bet arī desmit lūši un nemazgājies zoofīls. Jāpārkrāso aita par vilku. Un tā līdz bezgalībai.


Vai nav stulbi?