viennakt guļu āra, skaitu tās kritušās zvaigznes.. un te jūtu, ka te kautkāds dzīvnieks sāk tuvoties.. nu šķiet ka kaut kāds suns vazājas, bet nē ezis caur ērkšķogogu krūmu lien.. tāds liels un dikti nelaipns.. ne paglaudīt ļāvās, ne momentfoto tapt iemūžināts..

tagad arī nakts vidus.. un sāk kaut kas pa kaķa bļodām ārdīties.. un gāzt rinķī.. protams arā tumš (kā reizi, sagribējās tumšo alu), un nefiga no otrā stāva neredz.. kaut ko sabaru, bet vienalga nerimstas.. apbruņojos un dodos laukā, kur nonāku aci pret aci ar zilacainu ezi, kurš burtiskā nozīmē sāk laisties rudenīgās lapās..