aizdedzies! (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} sin) rakstīja,@ 2003-03-24 11:53:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Boriss Vians "Sarkanā Zāle" [citāti III daļa]
***
-Kāds krusts! Sešpadsmit gadus... sešpadsmit gadus deldēju bikšdibenu uz cietiem soliem... sešpadsmit gadus pārmaiņus šmaukšanās un godīga rīcība. Sešpadsmit garlaicīgi gadi - kas no tiem ir palicis? Atsevišķi, nenozīmīgi iespaidi... [ ] Pastāvīgi ieradumi... un nekas vairāk... Vai zināt, Brila kungs, kas ir nelietderīgi - uzspiest bērniem pastāvīgus ieradumus, kas ilgst sešpadsmit gadus! Brila kungs, laiks ir sagrozīts. Īstais laiks nav mehānisks, sadalīts stundās, kas visas ir vienādas... īstais laiks ir subjektīvs... to mēs katrs nesam sevī... Katru rītu pulksten septiņos celties augšā... Pusdienojiet divpadsmitos, ejiet gulēt deviņos... un jums nekad nebūs nevienas nakts, kas ir tikai jūsu... jūs nekad neuzzināsiet, ka ir tādi brīži, kad jūra apstājas savā gaitā uz krastu un uz mirkli sastingst pirms atplūdiem, kad nakts un diena sajaucas un sakūst, un izveido virpuļvilni, līdzīgu tam, kādu veido upes, saskaroties ar okeānu. Brila kungs, man ir nozaguši naktis sešpadsmit gadu garumā. [ ] ..Brila kungs, tagad es zinu, ka man būtu patikusi dzīves īstā garša.
***
-Mēs visi nolietojamies... -viņš piezīmēja.
-Jā, protams,- Volfs apstiprināja, -taču ne gluži tādā veidā. Mūsu virskārta atmirst... mūsu nolietošanās nāk no serdes. Tas nav tik neglīti.
-Nolietošanās nav netikums,- Brila kungs teica.
-Ir gan,- Volfs turējās pretim. -Ir jākaunas par to , ka tu nolietojies.
-Bet tā notiek ar itin visiem,- Brila kungs iebilda.
-Vai nav vienalga,- Volfs nerimās,- ja cilvēks ir dzīvojis. Bet es esmu kategoriski pret, ja dzīve sākas ar nolietošanos. Saprotiet, Brila kungs, mans uzskats ir pavisam vienkāršs:tik ilgi, kamēr vien pastāvēs kāda vieta, kur ir gaiss, saule un zāle, cilvēkam ir jānožēlo, ja viņa tur nav. It sevišķi tad, kad esi jauns.
***
-Kad cilvēks aptver, ka nekad līdz [ideālai kārtībai] netiks un ka paaudžu paaudzēm, tik tālām kā debesu zvaigznāji, nāksies atteikties no prieka to izbaudīt, šis uzmundrinājums pārvēršas izmisumā un liek krist paša dvēseles dziļumos...
***
Brila kungs, es ienīstu savas mācības, jo ir pārāk daudz idiotu, kas prot lasīt, un šie idioti rīkojas pareizi - ķertin izķer sporta avīzes un apjūsmo sportistus. Labāk būtu mācījušies, kā pareizi mīlēties, nevis notrulinājuši bērnus pie vēstures grāmatām.
***
Starp senatora ķepām gulēja aizmigušai vapiti; Senators slienājās sērīgu skatienu un dziedāja neartikulētu dziesmu gabalus.
-Būt apmierinātam vai izdzīvojušam prātu ir viens un tas pats,- Volfs paziņoja, -Kad neko vairs negribas, tad labāk būt plānprātīgam.
***
-Ielāgo, ir tikai divi veidi, kā neko negribēt: dabūt, ko kāro, vai zaudēt dūšu tāpēc, ka to neesi dabūjis.
***
-Ielien kopā ar mani manā ādā,- Lila teica. Es būšu laimīga, mēs būsim divi vien.
***
Gar Skurbavrilu slīdēja sapņi, garāmejot viņa tiem uzmeta skatienu; aiz slinkuma viņa tiem nekad nesekoja līdz galam.
***
-Kad es ieraugu sievieti , kura man patīk , man nekad nenāk ne prātā viņai to pateikt,- Volfs skaidroja. -Jo es uzskatu tā: ja es viņu gribu, droši vien arī kāds cits viņu ir gribējis pirms manis... un man uzdzen šermuļus doma, ka varētu ieņemt kāda cita, noteikti tikpat patīkama kā es, vietu.
***
Ikvienam, kurš uzsāk kaut ko no jauna, allaž ir jāsastopas ar grūtībām.
..pravieši ir vainīgi tieši tāpēc, ka viņiem ir taisnība: to pierāda tas, ka viņiem pārgriež rīkli.
***
Kā redzat, lai rastos kaislība, tas ir, eksplozīva reakcija, vajag, lai savienošanās notiktu neapvaldīti, lai viens ķermenis būtu izslāpis pēc tā, kas tam ir bijis liegts un kas otram piemīt pārpārēm.
***
-Mēs visi murgojam,- Volfs sacīja, -Galu galā tas jāliek lietā, kaut vai tāpēc, lai pamostos.
***
Viņas acis, kurās viņš tagad lasīja vieglāk nekā atvērtā grāmatā.
Grāmata, [ ] ne vienmēr ir uzrakstīta tādā valodā, ko tu saproti.
***
-Es pakļaušos saviem instinktiem,- viņš svinīgi paziņoja. -Pirmo reizi. Nē, patiesību sakot, otro. Es jau saplēsu kristāla salātu bļodu. Tūlīt jūs redzēsiet, kā spruks vaļā man mūža galvenā kaislība: naids pret nevajadzīgo.
Un tagad es atbrīvošos no visa, kas mani traucē. No visām atmiņām. No visiem šķēršļiem. Nevis pielāgošos, pārvarēšu, notrulināšos... vai piedzīvošu galīgu spēku izsīkumu... man riebjas tā visa dēļ nomocīties... jo es nomokos, vai dzirdat!
***
-Vai var būt kaut kas vēl vientuļāks par mironi...- viņš murmināja. -Bet vai var būt iecietīgāks? Vēl stabilāks... vai ne, Brila kungs, un vēl pretimnākošāks? Kas vēl var būt labāk piemērots savām veicamajām funkcijām... vēl brīvāks no jebkurām raizēm?
[ ]
-Pirmkārt, jūs tiekat vaļā no tā, kas jūs apgrūtina, un iztaisāt no tā līķi. Tātad izveidojat kaut ko perfektu, jo nekas nav tik perfekts, tik nobeigts kā līķis. Tā ir auglīga darbība. Divi ar vienu cirtienu.
-Mironis - tas ir labi,- Volfs runāja. -Tas ir pilnīgs. Tam nav atmiņas. Tas ir pabeigts. Kamēr neesi miris, neesi pilnīgs.
***
-Un kad neprot gaidīt un kad pats sev kļūsti par nastu, rodas motīvs un attaisnojums - kā būtu, ja atbrīvotos no tā, kas traucē... pats no sevis... sasniedz pilnību. Loks noslēdzas.
BEIGAS
***
-Kāds krusts! Sešpadsmit gadus... sešpadsmit gadus deldēju bikšdibenu uz cietiem soliem... sešpadsmit gadus pārmaiņus šmaukšanās un godīga rīcība. Sešpadsmit garlaicīgi gadi - kas no tiem ir palicis? Atsevišķi, nenozīmīgi iespaidi... [ ] Pastāvīgi ieradumi... un nekas vairāk... Vai zināt, Brila kungs, kas ir nelietderīgi - uzspiest bērniem pastāvīgus ieradumus, kas ilgst sešpadsmit gadus! Brila kungs, laiks ir sagrozīts. Īstais laiks nav mehānisks, sadalīts stundās, kas visas ir vienādas... īstais laiks ir subjektīvs... to mēs katrs nesam sevī... Katru rītu pulksten septiņos celties augšā... Pusdienojiet divpadsmitos, ejiet gulēt deviņos... un jums nekad nebūs nevienas nakts, kas ir tikai jūsu... jūs nekad neuzzināsiet, ka ir tādi brīži, kad jūra apstājas savā gaitā uz krastu un uz mirkli sastingst pirms atplūdiem, kad nakts un diena sajaucas un sakūst, un izveido virpuļvilni, līdzīgu tam, kādu veido upes, saskaroties ar okeānu. Brila kungs, man ir nozaguši naktis sešpadsmit gadu garumā. [ ] ..Brila kungs, tagad es zinu, ka man būtu patikusi dzīves īstā garša.
***
-Mēs visi nolietojamies... -viņš piezīmēja.
-Jā, protams,- Volfs apstiprināja, -taču ne gluži tādā veidā. Mūsu virskārta atmirst... mūsu nolietošanās nāk no serdes. Tas nav tik neglīti.
-Nolietošanās nav netikums,- Brila kungs teica.
-Ir gan,- Volfs turējās pretim. -Ir jākaunas par to , ka tu nolietojies.
-Bet tā notiek ar itin visiem,- Brila kungs iebilda.
-Vai nav vienalga,- Volfs nerimās,- ja cilvēks ir dzīvojis. Bet es esmu kategoriski pret, ja dzīve sākas ar nolietošanos. Saprotiet, Brila kungs, mans uzskats ir pavisam vienkāršs:tik ilgi, kamēr vien pastāvēs kāda vieta, kur ir gaiss, saule un zāle, cilvēkam ir jānožēlo, ja viņa tur nav. It sevišķi tad, kad esi jauns.
***
-Kad cilvēks aptver, ka nekad līdz [ideālai kārtībai] netiks un ka paaudžu paaudzēm, tik tālām kā debesu zvaigznāji, nāksies atteikties no prieka to izbaudīt, šis uzmundrinājums pārvēršas izmisumā un liek krist paša dvēseles dziļumos...
***
Brila kungs, es ienīstu savas mācības, jo ir pārāk daudz idiotu, kas prot lasīt, un šie idioti rīkojas pareizi - ķertin izķer sporta avīzes un apjūsmo sportistus. Labāk būtu mācījušies, kā pareizi mīlēties, nevis notrulinājuši bērnus pie vēstures grāmatām.
***
Starp senatora ķepām gulēja aizmigušai vapiti; Senators slienājās sērīgu skatienu un dziedāja neartikulētu dziesmu gabalus.
-Būt apmierinātam vai izdzīvojušam prātu ir viens un tas pats,- Volfs paziņoja, -Kad neko vairs negribas, tad labāk būt plānprātīgam.
***
-Ielāgo, ir tikai divi veidi, kā neko negribēt: dabūt, ko kāro, vai zaudēt dūšu tāpēc, ka to neesi dabūjis.
***
-Ielien kopā ar mani manā ādā,- Lila teica. Es būšu laimīga, mēs būsim divi vien.
***
Gar Skurbavrilu slīdēja sapņi, garāmejot viņa tiem uzmeta skatienu; aiz slinkuma viņa tiem nekad nesekoja līdz galam.
***
-Kad es ieraugu sievieti , kura man patīk , man nekad nenāk ne prātā viņai to pateikt,- Volfs skaidroja. -Jo es uzskatu tā: ja es viņu gribu, droši vien arī kāds cits viņu ir gribējis pirms manis... un man uzdzen šermuļus doma, ka varētu ieņemt kāda cita, noteikti tikpat patīkama kā es, vietu.
***
Ikvienam, kurš uzsāk kaut ko no jauna, allaž ir jāsastopas ar grūtībām.
..pravieši ir vainīgi tieši tāpēc, ka viņiem ir taisnība: to pierāda tas, ka viņiem pārgriež rīkli.
***
Kā redzat, lai rastos kaislība, tas ir, eksplozīva reakcija, vajag, lai savienošanās notiktu neapvaldīti, lai viens ķermenis būtu izslāpis pēc tā, kas tam ir bijis liegts un kas otram piemīt pārpārēm.
***
-Mēs visi murgojam,- Volfs sacīja, -Galu galā tas jāliek lietā, kaut vai tāpēc, lai pamostos.
***
Viņas acis, kurās viņš tagad lasīja vieglāk nekā atvērtā grāmatā.
Grāmata, [ ] ne vienmēr ir uzrakstīta tādā valodā, ko tu saproti.
***
-Es pakļaušos saviem instinktiem,- viņš svinīgi paziņoja. -Pirmo reizi. Nē, patiesību sakot, otro. Es jau saplēsu kristāla salātu bļodu. Tūlīt jūs redzēsiet, kā spruks vaļā man mūža galvenā kaislība: naids pret nevajadzīgo.
Un tagad es atbrīvošos no visa, kas mani traucē. No visām atmiņām. No visiem šķēršļiem. Nevis pielāgošos, pārvarēšu, notrulināšos... vai piedzīvošu galīgu spēku izsīkumu... man riebjas tā visa dēļ nomocīties... jo es nomokos, vai dzirdat!
***
-Vai var būt kaut kas vēl vientuļāks par mironi...- viņš murmināja. -Bet vai var būt iecietīgāks? Vēl stabilāks... vai ne, Brila kungs, un vēl pretimnākošāks? Kas vēl var būt labāk piemērots savām veicamajām funkcijām... vēl brīvāks no jebkurām raizēm?
[ ]
-Pirmkārt, jūs tiekat vaļā no tā, kas jūs apgrūtina, un iztaisāt no tā līķi. Tātad izveidojat kaut ko perfektu, jo nekas nav tik perfekts, tik nobeigts kā līķis. Tā ir auglīga darbība. Divi ar vienu cirtienu.
-Mironis - tas ir labi,- Volfs runāja. -Tas ir pilnīgs. Tam nav atmiņas. Tas ir pabeigts. Kamēr neesi miris, neesi pilnīgs.
***
-Un kad neprot gaidīt un kad pats sev kļūsti par nastu, rodas motīvs un attaisnojums - kā būtu, ja atbrīvotos no tā, kas traucē... pats no sevis... sasniedz pilnību. Loks noslēdzas.
BEIGAS
