|
March 30th, 2010
10:54 pm
I'm antisocial and absolutely fine with it.
Current Mood: accomplished
Current Music: Some wicked rock'n'roll
|
March 21st, 2010
11:10 am - GraphJam
|
March 20th, 2010
12:19 am
Man bija šķitis, ka Īvija bija mani izrāvusi no manas mazās, perfektās pasaules. Tas bija pirmais iespaids. Tad atnāca nojausma, ka viņa tomēr paglābusi mani no drošas nāves, ievirzīja mazliet nedrošākā nāves variantā, kas tomēr pieļāva dzīvību. Testa versija. Un tad es atcerējos, ka mana mazā pasaulīte bija tālu no ideāla. Pretējā gadījumā es nebūtu nokļuvusi tik tuvu mūža nogalei tā pašā sākumā.
Es biju atstāta tur uz nosalšanu, tas nebija nelaimes gadījums, protams, ka nebija.
Kad gāja bojā mana mīļā māsa, es vairs pati nemācēju tik labi paslēpt to, ko māku, jo pati vēl nezināju. Māsa Hētija zināja. Viņa bija sapratusi, cik "īpaša", kā saka Īvija, es esmu. Viņas mīlestība un attapība pasargāja mani no ģimenes un vēl plašākā ļaužu loka - sabiedrības uzmanības. Pēc viņas nāves, bija palicis vienīgi tēvocis un viņa bērni, kas par mani rūpējās. Es biju iegrimusi sērās, es nemanīju viņu izbrīna un vēlāk baiļu pilnos skatienus, es nemanīju gandrīz nekā, kas notika man apkārt, vienīgi vilkos cauri ikdienai, kā nepienākas darīt nevienam vienpadsmitgadīgam bērnam. Bet viņi pamanīja un nosodīja, no kā bija baidījusies māsa. Viņi devās ceļā. Un šajā ceļā man nebija lemts viņiem pievienoties. Mana ģimene atstāja mani drošai nāvei. Viņi dziļi ticēja. Un viņu ticība bija tas, kam bija mani jāpazudina.
Tagad man tikai jāizlemj, vai es gribu iesākt jaunu dzīvi, ko man piedāvā Īvija. Tiesa, ne tik perfektu, ne tik dzīvu dzīvi, kā man pienāktos. Vai varbūt es tomēr gribu, lai mani pāridarītāji saņem pelnīto. Atriebību.
Pagaidām es nezinu. Noglāstot Īvijas roku, es parādu viņai to, ko esmu nupat atcerējusies. Viņa ne brīdi neizmainās sejā. Viņas acīs neparādās skumjas vai līdzjūtība, uz ko cerēju. Gadsimti, iespējams, gadu tūkstoši ir dzēsuši spēju just līdzi tādiem sīkumiem kā asinsradinieku nodevība, nāve, mīļoto cilvēku zaudējums. Varbūt arī man lemts kādreiz tādai kļūt. Varbūt es to pat mazliet vēlos.
-Nē, mīļā. Tu to nevēlies. Tas ir vienīgais, par ko vēlos lūgt piedošanu. Es Tev esmu piešķīrusi lāstu, ko pati nīstu. Esmu devusi Tev ilgu dzīvību. Tas ir briesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Tu pazaudēsi visus, ko mīli. Ikvienu. Skatīsies kā viņi nesteidzīgi mirst. Apbedīsi bērnus, mazbērnus un tā tālāk, līdz vairs nespēsi to izturēt. To Tu man piedod, to es nožēloju visvairāk.
-Bet es nevienu nemīlu,-es vienkārši teicu,-man neviena nav. It neviena, ko zaudēt.
-Ļaunākais ir tas, ka būs. Kādreiz atkal būs. Tu iemīlēsi, Tev būs ģimene. Īsta ģimene. Un Tu zaudēsi visu to. Pilnīgi visu. Varēsi vienīgi no malas vērot viņu ciešanas, bet nekad nespēsi būt viena no viņiem. Tu vienmēr būsi sveša starp savējiem.
-Nu tad es pacentīšos neiesaistīties ar dzīvajiem.
-Kā es ceru, ka Tev tas izdosies...
[To be continued]
|
March 16th, 2010
07:16 pm - quote of the day
kolbaska1988:
"У меня на одном плече чёртик говорит, что он меня в постель тащит, а на другом плече ангелок говорит, что парень хороший, открылся..."
Margo:
"по моему все, и хорошие и плохие, тащат в постель
только хорошие много раз
а плохие один-два"
|
March 10th, 2010
09:48 pm
Vienbrīd, viņa netīšām, pavisam viegli man pieskārās.
Matiem plīvojot vējā, viņa tuvojās kādam smēķējošam vīrietim ādas mētelī. Metropolitēna gaismas meta jocīgas ēnas viņiem apkārt, bet tur bija arī kaut kas no vieglas, atmiņām raksturīgas dūmakas. To apzinoties, es iztraucos no viņas prāta un nu notiekošo varēju apskatīt no malas. Smaids izdzisa no puišeļa sejas, tiklīdz Īvija, vēl jo vairāk neatvairāma, izlaida nagus un uzrūca viņam. Jā, es jutu vilcinošo spēku, ko viņa lietoja, lai apdullinātu upuri, bet ne tā kā viņš. Man joprojām viss bija "no malas". Īvija vienā varenā lēcienā pārvarēja attālumu starp viņiem. Viņš no kakla notrauca otrādi apgriezto krustu un pagrieza pareizajā virzienā. Vienu mirkli viņa it kā novērsās, bet jau pat huligāniskajā skatienā varēja nojaust...ne vien to, ka viņai patīk reizēm spēlēties ar ēdienu, bet arī to, ka viss viņai šobrīd ir tikai joks. Jau nākamajā mirklī ar vienu rokas vēzienu viņa bija nocirtusi roku, kas turēja pret viņu pavērstu krustu. Īvija graciozi pieliecās un pacēla metāla amuletu, aplūkoja to.
-Tas palīdz tikai tad, ja tu tam tici! - pēdējos vārdus viņa izkliedza savdabīgā triumfā un satvēra tagad absolūti bezspēcīgo upuri.
-Idiotu - pilna pasaule!
Šajā mirklī viņas atmiņas pārtrūka, atgriežot mani reālajā pasaulē. Viņa smaidīja. Acīmredzami viņa bija jau labu laiku gaidījusi.
-Kas tas bija?-es vienīgi spēju izdvest, jo vēl līdz galam nesapratu.
-Tā bija mana nelielā dāvana Tev, tas varētu darīt krietni īsāku manu stāstu.
-Tu tā vari darīt...visu laiku?
-Nē, patiesībā, es domāju, ka tikai ar Tevi. Redzi, Tu esi mazliet vairāk īpaša, nekā Tev šķiet. Tu biji īpaša jau pirms es Tevi apvērsu.
-Apsvērsi?
-Jā, laikam jau man jāsāk ar to. Tu atceries savas dzīves pēdējos mirkļus?
-Pēdējos?!
-Labi, es to acīmredzot daru nepareizi. Nekas, Tev nāksies iztikt ar to, kas ir. Mana sardze ir mēma. Bet es Tevi atradu mežā nosalušu. Tu biji divu minūšu attālumā no drošas nāves. Tevi nevarēja citādi glābt, kā vienīgi...iniciēt, jā, tas varbūt ir labāks vārds. Es Tev palīdzēju aiziet, bet tajā pašā laikā devu iespēju turpināt pastāvēt. Tu tā pati lūdzi. Pat ja Tu nebūtu sacījusi, ka vēlies dzīvot, es tāpat Tevi apvērstu. Pārāk īpaša maza meitene.
-Palīdzēji man aiziet...-realitāte ļoti lēnām lauza ceļu manās smadzenēs.
-Vai Tu zini, kas es esmu?
-Kaut kāds...es nezinu, māsa reiz man rādīja filmas par vampīriem.
-Nu fui, kāpēc visi vienmēr uzreiz domā sliktu...nē, es drīzāk līdzinos vilkatim, bet neviens īsti nezina, kas es esmu. Neviens īsti neatceras, kad es rados. Man šķiet, ka es atceros pasauli jau ļoti ļoti ļoti sen. Nav skaidrs. Es varētu būt dzīvojusi tikai tūkstoti gadu, varbūt desmitus reižu ilgāk. Bet es neesmu dzīva, tas ir skaidrs visiem, pie kā esmu vērsusies. Redzi, pasaulē vairs nav neviena, kas atcerētos mani no pašiem pirmsākumiem. Bet es varu pārtapt par dzīvniekiem, par gandrīz jebkuru dzīvnieku, izņemot varbūt vienšūņus un līdzīgas nestandarta dzīvnieku pasaules brīnumlietas. Zini, par hidru vai sūkli neesmu mēģinājusi apsvērsties vienīgi tāpēc, ka neesmu izjutusi tādu vēlēšanos, bet ļoti ceru, ka tas nav iespējams.
-Tūkstošus gadu?!
-Tikai mierīgi. Tā, tālāk...
-Pagaidi! Un kas tad esmu es?!
-To es arī īsti nezinu. Visticamāk, kaut kas krietni interesantāks par mani. Man šķiet, es nebiju tik īpatnēja kā Tu pirms iniciācijas. Ja man vispār bija iniciācija. Es varētu būt radusies jau mirusi.
-Īpaša?
-Jā, Tu tachu zini. Tev jāzina. Par ko Tevi atstāja tajā nolāpītajā mežā uz nosalšanu.
Un tikai tad...kā smalku adatu armija, prātā iedūrās atmiņas no manas iepriekšējās dzīves, nē, vispār no manas dzīves, kā nu ir noskaidrojies. Tolaik, es nesapratu, vai atteicos saprast, bet nu viss bija citādi.
[To be continued]
|
February 26th, 2010
11:45 pm
Kad es izaugšu liela, es gribu kļūt par mecenātu.
|
February 22nd, 2010
09:52 pm - Pagaidām Bez Nosaukuma 2
Atverot acis, es zināju, ka neesmu mirusi, jo jutu smalkus sāpju pavedienus stiepjamies cauri visam manam ķermenim. Tās nebija nepanesamas sāpes. Tās bija sāpes, kas atgādināja, ka esmu dzīva. Māsa man kādreiz bija stāstījusi par eņģeļiem ar baltiem spārniem, par debesīm, kur nokļūst labi bērni, par Dievu...
Es ilgi lūdzu Dievu, kad bezpalīdzīga gulēju sniegā, apzinoties, ka pati nespēšu izkļūt no meža labirinta un ka visai drīz vai nu nosalšu vai nomiršu badā. Es lūdzu Dievu, lai viņš atsūta kādu, kas mani izglābtu. Lai brālis atgriežas un paņem mani līdzi, atpakaļ mājās. Es biju sagatavojusies mirt un gandrīz zaudēju ticību Dievam, bet nujau es ieraudzīju, ka Viņš vienkārši pārbaudīja manu pacietību. Man bija kauns, ka esmu tik traģiski izgāzusies. Es nebūtu nokļuvusi debesīs, kur nonāk tikai labas meitenes.
Es biju ievīstīta tik daudzās segās, ka nespēju pakustināt rokas un kājas, bet biju neizsakāmi priecīga tās atkal sajust, lai arī tas bija sāpīgi. Pirmo reizi mūžā es priecājos, ka sāp. Telts bija ļoti liela, bet tālākajā nostūrī es pamanīju zibenīgu kustību. Pēc mirkļa sieviete, kuru biju redzējusi pirms zaudēju samaņu, apsēdās uz krēsla blakus manai gultai. Un tajā brīdī es atcerējos, ko viņa man bija sacījusi. Viņa teica, ka mani nevarot izglābt, ka es miršu...
-Kāpēc es nenomiru?-es pajautāju un apmulsu, jo nepazinu savu balsi.
-Es Tev palīdzēju izdzīvot,-viņa vienkārši atbildēja un līdzjūtīgi pasmaidīja.-Vai sāp?
-Nedaudz.
-Tam būtu drīz jāpāriet. Tas tāpēc, ka tu atkal esi siltumā...dzīva, cik nu tas ir iespējams.
Es nesapratu, kāpēc viņa runā tik jocīgi, bet es sapratu, ko citu. Daudz, ko citu, patiesībā. Manas domas bija manījušās, laikam gana strauji, lai es to pamanītu. Es pametu skatu uz ūdens krūku pretī gultai un svešiniece acumirklī metās pasniegt man glāzi ūdens.
-Paldies,-es teicu un atkal mazliet nobijos pati sevis, bet slāpes nomāca jebkādas domas; nekad nebūtu domājusi, ka ūdens var tik ļoti garšot.-Paldies, par visu. Bet kā jūs...tevi sauc?
Kaut kas viņā lika man saprast, ka pieklājības formas uz viņu nevar attiekties.
-Interesanti, ka tu man nejautā citas lietas,-viņa ar aizdomām uzlūkoja mani,-bet saukt mani vari par Īviju.
-Pie citām lietām, es vēl varbūt nonākšu,-es teicu un apklusu. Nē, man pavisam nepatika runāt.
-Nu nu, Tev vēl vajag atpūsties,-teica Īvija, noglauzdama manus matus, kā to kādreiz bija darījusi mana mīļā māsa,-tāpēc tagad runāšu es. Klausīšanās neprasa pārāk lielu piepūli, kā man ir teikuši.
Es izkūņoju no segām arī otru roku, lai palīdzētu sev piecelties sēdus, iekārtojos ērtāk un pieprasoši uzlūkoju Īviju. Klausīties viņas balsī tiešām bija tik patīkami, ka tas ieviesa visā ķermenī absolūtas relaksācijas izjūtu. Iespējams, tas bija remdēto slāpju vai segu siltuma izraisīts efekts, tomēr man patika ticēt, ka kādam varēja būt tikpat samtaina, mierinoša balss kā manai nelaimīgajai māsai.
[to be continued]
Current Music: Rose Red
|
February 14th, 2010
09:25 pm - Priceless
Yesterday I witnessed three hugely drunk guys holding a metaphysical discussion on the topic of "humanity does not mean tolerance".
One of them ended up horizontally face-down on the sofa. And some remarks and revelations were still being produced from such a state.
It almost seems like men get a bit smarter when their brain turns off. Or whatever is that thing blocked by enormous amounts of alcohol that usually hinders their thinking.
|
February 10th, 2010
12:25 am
The three great P's of our existence:
Procrastination, Panic and Phale (or Phail, however you prefer).
|
February 9th, 2010
11:05 pm
I'm all for NewSpeak, when I try to read through geographic articles.
Why the fuck do social scientists have to use all the fancy vocabulary? I can understand the real scientists, but not these people. I can understand every word separately, but all of them together in a sentance (which are also generally too long to be normally comprehensible) the fancy SAT words do not make much sense. Are they writing for people or what? If not, then who is? I want to be able to get the necessary information without reading one small paragraph five times in a row.
|
|
|
|