Mental Asphyxia - Post a comment

February 22nd, 2010

09:52 pm - Pagaidām Bez Nosaukuma 2
Atverot acis, es zināju, ka neesmu mirusi, jo jutu smalkus sāpju pavedienus stiepjamies cauri visam manam ķermenim. Tās nebija nepanesamas sāpes. Tās bija sāpes, kas atgādināja, ka esmu dzīva. Māsa man kādreiz bija stāstījusi par eņģeļiem ar baltiem spārniem, par debesīm, kur nokļūst labi bērni, par Dievu...
Es ilgi lūdzu Dievu, kad bezpalīdzīga gulēju sniegā, apzinoties, ka pati nespēšu izkļūt no meža labirinta un ka visai drīz vai nu nosalšu vai nomiršu badā. Es lūdzu Dievu, lai viņš atsūta kādu, kas mani izglābtu. Lai brālis atgriežas un paņem mani līdzi, atpakaļ mājās. Es biju sagatavojusies mirt un gandrīz zaudēju ticību Dievam, bet nujau es ieraudzīju, ka Viņš vienkārši pārbaudīja manu pacietību. Man bija kauns, ka esmu tik traģiski izgāzusies. Es nebūtu nokļuvusi debesīs, kur nonāk tikai labas meitenes.
Es biju ievīstīta tik daudzās segās, ka nespēju pakustināt rokas un kājas, bet biju neizsakāmi priecīga tās atkal sajust, lai arī tas bija sāpīgi. Pirmo reizi mūžā es priecājos, ka sāp. Telts bija ļoti liela, bet tālākajā nostūrī es pamanīju zibenīgu kustību. Pēc mirkļa sieviete, kuru biju redzējusi pirms zaudēju samaņu, apsēdās uz krēsla blakus manai gultai. Un tajā brīdī es atcerējos, ko viņa man bija sacījusi. Viņa teica, ka mani nevarot izglābt, ka es miršu...
-Kāpēc es nenomiru?-es pajautāju un apmulsu, jo nepazinu savu balsi.
-Es Tev palīdzēju izdzīvot,-viņa vienkārši atbildēja un līdzjūtīgi pasmaidīja.-Vai sāp?
-Nedaudz.
-Tam būtu drīz jāpāriet. Tas tāpēc, ka tu atkal esi siltumā...dzīva, cik nu tas ir iespējams.
Es nesapratu, kāpēc viņa runā tik jocīgi, bet es sapratu, ko citu. Daudz, ko citu, patiesībā. Manas domas bija manījušās, laikam gana strauji, lai es to pamanītu. Es pametu skatu uz ūdens krūku pretī gultai un svešiniece acumirklī metās pasniegt man glāzi ūdens.
-Paldies,-es teicu un atkal mazliet nobijos pati sevis, bet slāpes nomāca jebkādas domas; nekad nebūtu domājusi, ka ūdens var tik ļoti garšot.-Paldies, par visu. Bet kā jūs...tevi sauc?
Kaut kas viņā lika man saprast, ka pieklājības formas uz viņu nevar attiekties.
-Interesanti, ka tu man nejautā citas lietas,-viņa ar aizdomām uzlūkoja mani,-bet saukt mani vari par Īviju.
-Pie citām lietām, es vēl varbūt nonākšu,-es teicu un apklusu. Nē, man pavisam nepatika runāt.
-Nu nu, Tev vēl vajag atpūsties,-teica Īvija, noglauzdama manus matus, kā to kādreiz bija darījusi mana mīļā māsa,-tāpēc tagad runāšu es. Klausīšanās neprasa pārāk lielu piepūli, kā man ir teikuši.
Es izkūņoju no segām arī otru roku, lai palīdzētu sev piecelties sēdus, iekārtojos ērtāk un pieprasoši uzlūkoju Īviju. Klausīties viņas balsī tiešām bija tik patīkami, ka tas ieviesa visā ķermenī absolūtas relaksācijas izjūtu. Iespējams, tas bija remdēto slāpju vai segu siltuma izraisīts efekts, tomēr man patika ticēt, ka kādam varēja būt tikpat samtaina, mierinoša balss kā manai nelaimīgajai māsai.

[to be continued]

Reply