Mental Asphyxia - Post a comment

March 10th, 2010

09:48 pm
Vienbrīd, viņa netīšām, pavisam viegli man pieskārās.

Matiem plīvojot vējā, viņa tuvojās kādam smēķējošam vīrietim ādas mētelī. Metropolitēna gaismas meta jocīgas ēnas viņiem apkārt, bet tur bija arī kaut kas no vieglas, atmiņām raksturīgas dūmakas. To apzinoties, es iztraucos no viņas prāta un nu notiekošo varēju apskatīt no malas. Smaids izdzisa no puišeļa sejas, tiklīdz Īvija, vēl jo vairāk neatvairāma, izlaida nagus un uzrūca viņam. Jā, es jutu vilcinošo spēku, ko viņa lietoja, lai apdullinātu upuri, bet ne tā kā viņš. Man joprojām viss bija "no malas". Īvija vienā varenā lēcienā pārvarēja attālumu starp viņiem. Viņš no kakla notrauca otrādi apgriezto krustu un pagrieza pareizajā virzienā. Vienu mirkli viņa it kā novērsās, bet jau pat huligāniskajā skatienā varēja nojaust...ne vien to, ka viņai patīk reizēm spēlēties ar ēdienu, bet arī to, ka viss viņai šobrīd ir tikai joks. Jau nākamajā mirklī ar vienu rokas vēzienu viņa bija nocirtusi roku, kas turēja pret viņu pavērstu krustu. Īvija graciozi pieliecās un pacēla metāla amuletu, aplūkoja to.
-Tas palīdz tikai tad, ja tu tam tici! - pēdējos vārdus viņa izkliedza savdabīgā triumfā un satvēra tagad absolūti bezspēcīgo upuri.
-Idiotu - pilna pasaule!

Šajā mirklī viņas atmiņas pārtrūka, atgriežot mani reālajā pasaulē. Viņa smaidīja. Acīmredzami viņa bija jau labu laiku gaidījusi.
-Kas tas bija?-es vienīgi spēju izdvest, jo vēl līdz galam nesapratu.
-Tā bija mana nelielā dāvana Tev, tas varētu darīt krietni īsāku manu stāstu.
-Tu tā vari darīt...visu laiku?
-Nē, patiesībā, es domāju, ka tikai ar Tevi. Redzi, Tu esi mazliet vairāk īpaša, nekā Tev šķiet. Tu biji īpaša jau pirms es Tevi apvērsu.
-Apsvērsi?
-Jā, laikam jau man jāsāk ar to. Tu atceries savas dzīves pēdējos mirkļus?
-Pēdējos?!
-Labi, es to acīmredzot daru nepareizi. Nekas, Tev nāksies iztikt ar to, kas ir. Mana sardze ir mēma. Bet es Tevi atradu mežā nosalušu. Tu biji divu minūšu attālumā no drošas nāves. Tevi nevarēja citādi glābt, kā vienīgi...iniciēt, jā, tas varbūt ir labāks vārds. Es Tev palīdzēju aiziet, bet tajā pašā laikā devu iespēju turpināt pastāvēt. Tu tā pati lūdzi. Pat ja Tu nebūtu sacījusi, ka vēlies dzīvot, es tāpat Tevi apvērstu. Pārāk īpaša maza meitene.
-Palīdzēji man aiziet...-realitāte ļoti lēnām lauza ceļu manās smadzenēs.
-Vai Tu zini, kas es esmu?
-Kaut kāds...es nezinu, māsa reiz man rādīja filmas par vampīriem.
-Nu fui, kāpēc visi vienmēr uzreiz domā sliktu...nē, es drīzāk līdzinos vilkatim, bet neviens īsti nezina, kas es esmu. Neviens īsti neatceras, kad es rados. Man šķiet, ka es atceros pasauli jau ļoti ļoti ļoti sen. Nav skaidrs. Es varētu būt dzīvojusi tikai tūkstoti gadu, varbūt desmitus reižu ilgāk. Bet es neesmu dzīva, tas ir skaidrs visiem, pie kā esmu vērsusies. Redzi, pasaulē vairs nav neviena, kas atcerētos mani no pašiem pirmsākumiem. Bet es varu pārtapt par dzīvniekiem, par gandrīz jebkuru dzīvnieku, izņemot varbūt vienšūņus un līdzīgas nestandarta dzīvnieku pasaules brīnumlietas. Zini, par hidru vai sūkli neesmu mēģinājusi apsvērsties vienīgi tāpēc, ka neesmu izjutusi tādu vēlēšanos, bet ļoti ceru, ka tas nav iespējams.
-Tūkstošus gadu?!
-Tikai mierīgi. Tā, tālāk...
-Pagaidi! Un kas tad esmu es?!
-To es arī īsti nezinu. Visticamāk, kaut kas krietni interesantāks par mani. Man šķiet, es nebiju tik īpatnēja kā Tu pirms iniciācijas. Ja man vispār bija iniciācija. Es varētu būt radusies jau mirusi.
-Īpaša?
-Jā, Tu tachu zini. Tev jāzina. Par ko Tevi atstāja tajā nolāpītajā mežā uz nosalšanu.

Un tikai tad...kā smalku adatu armija, prātā iedūrās atmiņas no manas iepriekšējās dzīves, nē, vispār no manas dzīves, kā nu ir noskaidrojies. Tolaik, es nesapratu, vai atteicos saprast, bet nu viss bija citādi.

[To be continued]

Reply