Pegijas · Lī · interjers

Jā, zinu, 8. marta forma šķiet atpakaļrāpulīga un saturs šķiet pazaudēts, un tomēr - gandrīz visiem patīk uzmanības apliecinājumi. Un svaigi ziedi.
Un kad es šodien redzēju, cik daudz apmierinājuma tomēr bija to sieviešu sejās, kuras nāca pretim ar kaut vienu nošņurkušu tulpīti vai rozīti, kaut vai no citkārt pavirša kolēģa saņemtu vai pat no nepazīstama garāmgājēja, man viss gaiss apkārt sāka šķist mazāk drūms un nospriegots.
Turklāt ja ņem vērā statistiku! Nu, nepietiek sievietēm uzmanības. Jūs te viendien šērojāt nodarbinātības rādītājus, pēc kuriem sanāk, ka privātajā sektorā strādājoša iedzīvotāju trešdaļa (mīnus mikrouzņēmēji un frīlanceri, kuru esot ap 200 tūkstošiem) faktiski uztur pārējās divas trešdaļas.
Bet tāda taču ir arī demogrāfija. Sieviešu mums ir vairāk nekā vīriešu. Un ir vispārējs konsenss, ka ap 95% sieviešu tomēr pirmām kārtām sagaida vīrieša uzmanību. Ja vispārpieņemti rēķinās ar nepilngadīgo un senioru aseksualitāti, uzmanības vērto vīriešu paliek tikai puse no visiem, kas par tādiem pēc papīriem uzskatāmi. Pat vēl mazāk, ja atmet arī gejus. Sanāk, ka heteroseksuāli vīrieši spēka gados ir tāda pati minoritāte. Un kā jokoja Dožģa Belkovskis šodien - mums, minoritātēm, ir jāturas kopā. Jo postpadomju telpas iedzīvotāju vairākums ir postseksuāļi.
Mazs neviltots prieks šodien tomēr bija gaisā pelēkajā Rīgā. Ņemot vērā visus augstākminētos apstākļus.