Pegijas · Lī · interjers

tb izvēles iespēju spektru u mean, or?

man šai jautājuma ir ļoti dalītas jūtas. no vienas puses, to esošajā izpildījumā šie algoritmi ir kaitinoši truli, to piedāvātā datu interpretācija ir 2gadīga bērna līmenī at best, līdz ar ko man tie traucē, jo tie nespēj imitēt manu domu gaitu. no otras puses, ja tie potenciāli spētu iemācīties imitēt manu domu gaitu, tad šis filtrs būtu ļoti jauka ekstra, kas spētu fokusēt manu virutālo skatienu interneta dzīlēs, caur kurām pretējā gadījumā man būtu bezcerīgi jārokas pašai. un tieši šajā punktā es nevaru piekrist, ka tie samazina izvēles iespēju spektru, jo mani kā end-user interesē kvalitātīvo izvēles iespēju spektrs, proti, izvēlēties starp mani interesējošiem lielumiem nevis plakanu datu bezgalību. tālab idejiski man šie filtri patīk, kaut praktiski īsti neceru, ka tpārskatāmā nākotnē tie varētu sasniegt izpildījumu, kāds mani interesētu. tāpat, protams, to piespiedu administrēšana "no augšas" ir izteikti kaitinoša prakse, kas visdrīzāk sakņojas autoru naivajā ticībā pašu radītajam produktam un aizrautībai ar to. lai tie būtu patiesi lietderīgi, šiem filtriem jābūt intrumentāliem - pašam lietotājam jāspēj definēt to piemērošanas konteksts un parametri. tieši tālab FB arī ir neciešama vide, jo tās struktūra burtiski duras acīs ik uz soļa.

Lūk! Uzticies savām dalītajām jūtām. Krakauers ļoti interesanti stāstīja par divu veidu instrumentiem - komplimentārajiem, man liekas, un konkurējošajiem. Abas rīku grupas palīdz ieviest kārtību haosā, bet tām ir dažādi efekti uz prātu. Pirmajiem, lielākoties mehāniskajiem rīkiem (bet arī rakstīšanai un rēķināšanai uz papīra, un kartēm) ir apziņu paplašinošs efekts. Regulāri lietoti, tie drīz pārvācas uz galvu, var tikt lietoti prātā bez palīgierīcēm, un tā rada jaunu, brīnumainu savienojumu iespēju smadzenēs. Otrie, konkurējošie, kas radīti, lai it kā atvieglotu sadzīvi un izvēles, īstenībā ierobežo mūsu spējas tikt galā ar uzdevumiem, kad šo ierīču nav pa rokai. Un tāpēc jūtām ir jābūt dalītām. Jāturpina neuzticēties tām palīgierīcēm, kas it kā saka priekšā, bet vairāk jātrenējas uz tām, kas vēlāk var palīdzēt bez tām iztikt.

true, bet šis vairāk jaunajai paaudzei aktuāli, kaut notrulināties, lol, vienmēr iespējams.

taču šī tēma ir ļoti par tēmu, protams. "kiborga sapnis" ir līgana saplūšana ar tehnoloģiju, pret ko man tīri teorētiski nav nekādu iebildumu, tas in a way šķiet tikvien kā loģiski, tālab šīs attīstības iedīgļus neuzskatu par kādu fundamentālu ļaunumu per se. taču nelaime tāda, ka mēs, šķiet, sistemātiski pārvērtējam šī procesa timeline. mūsdienu pasaulē valda kaut kāds technology craze, tāda nepamatota eiforija kkāda, kurā ierīti nemanām, ka ceļš līdz zvaigžņu kariem vēl ļoti tāls. un uz šīs tendences fona atgādināt par tehnoloģizācijas ietekmi uz smadzeņu attīstību ir ļoti prātīgi, jo, par to aizmirstot, skaistās nākotnes vietā varam teleportēties pa taisno uz idiocracy, ja vien pa vidam nenolaidīsim šo visu projektu pa burbuli vēl kā citādi.

labs piemērs ir kaut vai atmiņas funkcijas deleģēšana - cik telefonnumurus mēs agrāk dabiski turējām galvā, un cik zinām tagad? es, piem., deleģēju google arī dažādu faktu "atcerēšanos" - pati daru vien to, ko google nevar, proti, šos faktus interpretēju. tomēr jautājums, uz kuru nezinu atbildi, ir par to, vai šīs funkcijas deleģēšana smadzenēs atbrīvo resursus vai gluži pretēji - nokauj daļu kopējās kapacitātes? katrā ziņā, tagad cenšos šo kompensēt, iegaumējot atpakaļ tos pašus numurus un kopumā cenšoties apzināti paturēt atmiņā dažādu informāciju - vnk tāpat, kā weightlifting exercise. jo, lai kāds arī nebūtu sistēmiskais efekts, ir skaidrs, ka pretējā gadījumā šī funkcija atrofējas.

nu, bet vai liela faktu masīva turēšana galvā ir kādam radījusi grūtības vadīt citus kognitīvos vai pat fizioloģiskus procesus? Ne taču! Būtu drīzāk visi mēģinājuši pēc iespējas vairāk izdarīt galvā, pirms ķerties pie citiem ārējiem rīkiem bez domāšanas. :) Turklāt ir metodes, kā jebkurš vidējs cilvēks bez jebkādiem spožiem talantiem var uztrenēt atmiņu līdz augstākajiem IQ (kas arī ir tikai atmiņas spēju mērs īstenībā.)
Ir, piemēram, pilnīgi reāla iespēja pavisam pārskatāmā nākotnē piedzīvot tādu Saules vētru, kas radītu elektronisko apokalipsi. Ne nu gluži par boiskautu tāpēc jākļūst, lai palielinātu izdzīvošanas iespējas, bet kaut kā tās olas tomēr pa dažādiem groziņiem izlikt, tāteikt. Nu, nenopirkt šodien jaunu krūšturi, bet pašam kaut ko uzšūt :)

grāmatas, te jāvāc grāmatas! es gan visu turu elektroniski, damn :P bet re, grāmatas jau arī tāds pats atmiņas aizstājējs, nekas vairāk. visa rakstitskā tradīcija iepretim mutvārdu. patam ar nezinu, cik būtiska strukturāli tā atmiņa smadzenēs - skaidrs, ka uz vecumu dilst, līdz ar ko vislaik jātrenē, taču vai tā uzlabo citas funkcijas? nezinu. pieredze liek domāt, ka nē, ka tie ir nošķirti cikli.

ar krūšturi, redz, bik citādi - ap to ķimenerēšanās utilizē jau esošas zināšanas, manā gadījumā, jaunā kontekstā. (ironiskā kārtā, es tieši nesen ķēros pie šī projekta, ja kas, lol) un tā jau ir radoša darbība, tā ir datu interpretācija. šis smadzeņdarbības aspekts ir tas, ko es uzskatu par patiesu cilvēcīgo, par to, ko nevar mehāniski kopēt vai aizstāt, līdz ar ko arī pastiprinātu uzmanību vēršu uz tieši šo funkciju izkopšanu. kaut abi aspekti, protams, galu beigās ir nesaraujami saistīti, jo bez datiem nevar attīstīt to interpretatīvo rastru, algoritmu, lol.

lūk, jaunākā neirozinātne uztāj, ka nav šie procesi izolēti - informācijas uzkrāšana, individuālo meklēšanas spēju attīstīšana un ķimerēšanās un vingrinājumi. Dzīves laikā tās sinapses visu laiku pārstrukturējas un adaptējas (vai arī atrofējas). Tas ir visteiksmainākais visuma fenomens by far.

yup, it's sheer magic!

tak triks, kā parasti, balansā - es vnk esmu saskārusies par daudz varbūt ar cilvēkiem, kas zina teju vairāk par google, bet that's about it - čaukst kā tukša konfekštūte tā faktu atreferēšana. tālab jau ļoti agri dzīvē nospriedu, ka tā nav gudrība.

es to saucu par krustvārdu mīklu erudīciju :)

ja šī būtu īsta saruna, es ap šo brīdi tevi varētu raustīt aiz krekla un bļaut: BET VISAM IR ĒNA, TU SAPROTI - VISAM! ;D

un es teiktu: jā, Ievu, jā, es taču piekrītu!

es jau zinu, lol, bet "eureka!" nav īsti "eureka!", ja to pienācīgi neizkliedz, u know ;)

jā, kā dialogā, kur viens saka "I love you" un otrs to ēnaino - "me too". :D

jā, lol - jāpasteidzas allaž pirmajam ;D

for better or worse, tā teikt. tagad špatelēju ciet šīs nostājas radītos robus, cik nu iedvesma, lol, atļauj.