Piekrītu. Ja atceramies Kristus nostāju šajā jautājumā, tad tā bija identiska un ļoti asa, piemēram tie mācītāji, kas kvalificējās kā farizeji, tika nosaukti par velna bērniem, kuri slepeni piepilda sava tēva (sūtītās) kārības, bet uz āru izliekas svēti, pie tam tie totāli diskreditē templi, kuram ārēji kalpo un derības šķirstam, kas tajā atrodas, un atbilstoši jūdaismam tātad apgāna arī pašu dievu, kura mājoklis tas ir. Redzam šo pašu garu arī mūsdienās, kas atbilstoši konjunktūras maiņai identiski iefiltrējies kristietībā, kaut arī tās sākotnējā esence ir asa vēršanās pret to.
Mācītājiem tā ir iedomātas varas caur tik pat iedomātas svētuma interpretēšanas uzurpēšanas vai paša svētuma uzurpēšanas problemātika, kuras iemesli un reizē uzvaras atslēga slēpjas katra mācītāja dvēseles spēkā vai vājumā. Vājo mācītāju rīcība, kad to ārējais nepatiesums un noziegumi tiek atmaskoti gan kristiešos gan nekristiešos rada dabisku un pamatotu riebumu ne vien pret indivīdu, bet arī pret institūciju, kuras misija ir nesavtīgi palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams - dzīves pabērniem.
Es personīgi esmu par šādām reformām visās kristīgajās konfesijās, uz kurām tas attiecas:
- celibāta atcelšana;
- nosaukumu un hierarhijas "mācītājs", "priesteris", etc atcelšanu
- mācītāja lomas aizvietošana tā vietā ieviešot rotējošu kalpotāja lomu draudžu ilggadīgajiem biedriem, kas vienkārši citējot Jauno derību servētu vakarēdienu bez gariem un samākslotiem rituāliem;
- sprediķi aizvietot ar pārrunām, kurā kalpotājs ir sagatavojis tēmu;
- dievkalpojumā atceltu vecišķās dziesmu grāmatu dziesmas ar senili-vāciskiem tekstiem, kuras vīriem sasarkušiem jāspiež falsetā, pārceļot tās uz atsevišķās kopdziedāšanas vesperēm, ja kādam vēl ir tāda vēlme tās padziedāt;
- draudzes posteņus veidotu vēlētus un tikai organizatorisku pienākumu veikšanai;
- kopīgi veikt tikai aizlūgumus par tautas labklājību un sabiedrības problemātiku, īpaši lūdzot par kriminālnoziedznieku mentālu atveseļošanos, par vardarbības mazināšanos ģimenēs, par mīlestību visās lietās un kā līdz šim par slimajiem un nelaimē nonākušajiem;
- personīgās lūgšanas noteikt kā veicamas tikai vienatnē un kā vienīgo sakrālo lūgšanu vēršoties nepastarpināti pie Tēva nosakot tēvriezi;
- samazināt katra dievkalpojuma dalībnieku skaitu līdz 12, sadalot lielākās draudzes grupās;
- kā dievkalpojuma sastāvdaļu ieviest pārrunas par tiem cilvēkiem, kas lūguši palīdzību vai kam tā acīmredzami nepieciešama un uzdevumu sadalīšana šīs palīdzības veikšanai, atskaitīšanās par iepriekšējiem darbiem;
- finansiālās vajadzības, ieņēmumus un izdevumus publicēt internetā, draudzes avīzē, ja tāda tiek izdota un draudzes namā uz sludinājumu dēļa;
- jebkādas tirdzniecības un ziedojumu vākšanas atcelšana baznīcās - ja kāds vēlas ziedot, lai dara to anonīmi draudzes namā vai ar pārskaitījumu.
Manā ieskatā tā tad būtu kristīgā mācība tīrā formā, vismaz tiktāl, kādu to kā alternatīvu sapuvušajam jūdaismam (un zināmā mērā arī tagadējai kristietībai) savulaik diezgan precīzi iezīmēja Kristus - palīdzēt grūtībās esošajiem praktiski un pēc būtības, ziedot anonīmi, bagātību, naudu un tirdzniecību turēt prom no dievnama, nevienu nepaaugstināt pāri citiem amatā un nesaukt par mācītāju, meklēt atzinību nevis pie cilvēkiem bet pie dieva caur pazemīgu sirdi un labiem darbiem, par sev svarīgo lūgt vienatnē vai ar ģimeni, par kopīgām problēmām aizlūgt un tās risināt kopīgi ar ticības brāļiem, dzīvot vienkārši un palīdzēt katram, kas lūdz, vai arī kas acīmredzami nonācis nelaimē.
It kā pašsaprotami tas viss būtu ikkatram, arī nekristietim, kurš būtu kaut vai tikai reizi mūžā saņēmies izlasīt visus četrus evaņģēlijus. Ir taisni neticami, cik greizi no tiem ir aizgājušas prom vairums konfesiju. Vienlaikus šķiet, ka šādas izmaiņas nemaz nebūtu tik lielas kā varētu likties.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}