Pegijas · Lī · interjers

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
šonakt sapņoju, ka pamostos no sapņa, lai ierakstītu cibā, ka tikko sapņoju, kā Sandra Mētra man stāsta savu sapni par to, kā piedalījusies Tima Bērtona personāžu konkursā kaut kur tur, Anglijā. Nē, tur tie sapņu līmeņi bija komplicētāki, jo rakstīt, tas ir, pastāstīt es savā sapnī gribēju tāpēc, ka tikko biju nosapņojis, kā tur izskatījās, tajā Tima Bērtona personāžu konkursā, jau pēc tam, kad Sandra par šo savu sapni bija stāstījusi. Saprotat? Vāks! No otra gala šķetinot, jasanāk tā - Sandra Mētra nosapņo, ka piedalījusies Tima Bērtona personāžu konkursā. Es savukārt nosapņoju, kā viņa man to pastāsta, tad papildus piesapņoju klāt, kā tas viņas sapnis varētu būt izskatījies, un tad pamostos nākamajā sapņa līmenī, lai to ierakstītu cibā un viņai uz karstām pēdām pastāstītu. Tad pamodos "pa īstam", aiztaustījos līdz telefonam, bet tā kā nevarēju atcerēties, kādi bija Sandras Mētras vecie lietotājvārdi, neko neierakstīju.
Tas nav viss. Kad es sapņoju, kādam būtu jāizskatās Tima Bērtona perosnāžu konkursam, ko savā sapnī redzēja Sandra Mētra, starp konkursantiem redzēju arī Aleksanderu Skarsgārdu. Nē, nu, patīkami, protams, tāpēc tajā sapņa līmenī, kurā pamodos, lai par konkursu kopumā pastāstītu Sandrai Mētrai, vēl atsevišķi par Skarsgārdu gribēju pastāstīt madāmai, bet arī neizdarīju. Laikam tāpēc, ka pamodos "pa īstam".
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 28. Februāris 2012, 19:02, [info]dominika commented:
mhm, šitie insepšena sapņi forši. man neseni bija kaut kas vēl neredzēts, kas mani riktīgi izfrīkoja, ņemot vērā, cik reālistiski es mēdzu sapņot.

sapnī es ar draugiem gāju pārgājienā, nolēmām kāpt kaut kādā kalnā, kur tipa man viena draudzene dzīvo; te piepeši pārslēdzos uz citu sapni, kurā maldos pa labirintveidīgām telpām un dārziem, un tad - redzu tādu baltu gaismu un mostos ar vārdiem "kur es esmu? kur es esmu?" izrādās, guļu slimnīcā, saslēgta pie sistēmām, jo tajā pārgājienā esmu dehidrējusis un paģībusi. kad saku, ka pārgājienā kā pēdējo atceros tikai brīdi, kad izlēmām kalnā kāpt, pašu kāpšanu (kuras laikā es esmu atslēgusies) neatceros, bet tā vietā esmu sapnī maldījusies pa labirintiem, man atbiild, ka amnēzija šādos gadījumos ir ierasta lieta. guļu slimnīcā un jūtos priecīga, ka kaut ko šādu es piedzīvojusi, jo nesen lasīju ļoti interesantu rakstu par to, kā tiek atsildīti pārsaluši cilvēki un brīnījos, kā viņi jūtas. (tas, protams, IRLā bija. )

nu un tāda priecīga es pamodos. pa īstam. kaut gan kādu brīdi par to vēl domāju, vai šoreiz tiešām esmu pamodusies.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry