smoke
Mani pārņem dīvainas sajūtas, ja subjekts izmet ārā manis doto marlboro ātrāk, kautkādu iemeslu pēc (šoreiz bija - nāk sīkais no skolas). It kā jau jābūt poo, kas ta tur, bet ir tāds žēlums, aizvainojums iekšā, gribās aizrādīt, ka redz tā nevar, nav smuki, gandrīz tāpat kā oma lika apēst visu un nedod dies'ka atstāsi kacnīti ķieģeļa apžļambātu vai vēl trākāk nometīsi zemē (netīšām). ja par Omu un to paaudzi skaidrs WWII, tad, kas šeit? Varbūt tas no laikiem, kad pusaugs būdams sagrabināju 3 sant un varēju lepni nopirkt bondu vienu, uz kura mazāko daļu, pirms paspēji izvlikt šķiltavas, jau bija pieteikušies pārītis.

Kārtējā mistika