Diplomātija
Piekrītu, ka varbūt dažreiz vajag radīt konflikta situāciju tā sauktā "adrelanīna nodeva". Vienīgā h ar visu šito, ka es pats reti kad radu šādas situācijas, bet piedalīties kā atbildētājam sanāk.

Atceros, vēl padomijas laikos, mīcot ar savu Arļonoku gar ezermalu, nevienu neaiztieku, līdz  sajūtu diezgan spēcīgu džī (G) spēka pārvietošanos uz sāniem un pēdejais, ko pirms atslēgšanās redzi ir priecīga krieva seja ar sarkanīgām acīm (no videozālēm). Nezinu cik ilgi es biju autā, bet Kārlis (kaimiņpuika, novadejs izbijis alkaholiķis, kas atradis glābiņu vieglajās narkotikās), teica ka viņš esot aizlaidies un no kalna virsotnes kādu laiku pavērojis, es guļot un neceļoties, tad braucis pēc palīdzibas, tur gan līdz galam neesot ticis, jo vietā, kur es jamo satiku bagmintonu bija izvēlējušās spēlēt skaistās iebraucējas no Tukuma. Tam krievam es vēlāk nogāju pāri ar saviem ņuņčikiem (es ar biju bijis videozālē) pie upītes, tur ar paslīcināju biku, saprata maukurs visu , teicās būt mans draugs, kamēr vien netikšot pie savējiem.
Mamma krieva Mammai samaksāja par krieva džinsiem, kreklu un kedām (kedas novilku, lai neaizbēg pēc tam noslīcināju :D ). Pie manas apelācijas par manu asiņaino kreklu un astotnieku arļonokam mamma atbildēja, ka krieva Mamma esot  Noliktavas pārzine un viņa  tā nevarot...

Pamatskolas beigu posmā regulāri faiti bija pusauga nodeva, parasti tie nebija nežēlīgi jo ja bija spēka pārsvars tad tas bija izteikts.  Un tā gadu no gada, laiku pa laikam kāds eksidents gadās, līdz pat Viduskolas beigām. Mamma reiz teica, ka es esot slikts diplomāts un nemākot sakarsušos situāciju atrisināt sarunu ceļā, varbūt viņai taisnība, bet varbūt vnk tās situācijas jau ir tādas, ka neko atrisināt diplomātiski vairs nevar.

Kapēc tiem idiotiem šodien bija jāpiesienās man, tak redzēja, ka nāku mājās noguris, ar lielu somu un nūju. nu nafig, pilnīgi idiņi trāpījās pie tam Latvieši.