25 Marts 2005 @ 16:30
 
Kāda viņa randiņa atskaite jebšu stāsts par pelēkajiem cilvēkiem un tagadni lika aizdomāties.
Dzīves misija - domāt tikai par mirkli, kuram nav laika ierobežojuma. Grūti spēlēt vairākās teātra izrādēs vienlaicīgi, ja nevar saprast, kura loma ir jātēlo attiecīgajā epizodē.
Un īstenībā - līdz šim viss jau ir pateikts. Es esmu noslēpumaina, bet Tu par mani zini visu. Es nemeloju, es tikai nesaku visu patiesību. Visas atbildes ir dotas, Tev tikai atliek saprast un atrast pareizo atbildi uz konkrēto jautājumu. Viss ir atkarīgs tikai no uztveres.
Varbūt misijas nemaz nav? Ja tā - nav ne mērķu, ne uzdevumu.
 
 
pielietas ausis ar:: Nirvana - Pennyroyal tea
 
 
( Post a new comment )
hestia[info]hestia on 25. Marts 2005 - 18:17
Ir tikai instinktīvie mērķi un uzdevumi. Pārējais ir laika un telpas bezgalība, ko mēs paniski cenšamies aizķēzīt.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
klīstošais cilvēkbērns: eu![info]siixmeiteens on 26. Marts 2005 - 14:41
bet tā laika un telpas bezgalība [kuru cenšamies aizpildīt] arī ir mērķi, uzdevumi, darbības, procesi...
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
hestia[info]hestia on 26. Marts 2005 - 14:53
Tas būtu ļoti ērti- cilvēcisko ķēzīšanos nosaukt par mērķi, vai vēl vairāk- par uzdevumu, bet ar laiku cilvēks parasti apjēdz, ka tā ķēzīšanās ir un paliek tikai ķēzīšanās, mirkļu māņi. Dzīvei nav nekādas vērtības. Paskaties dabā, un Tu to redzēsi. Tikai cilvēkam tīkamāk ir slēpt šo nelāgo patiesību aiz krāšļiem, un to mēdz dēvēt par mākslu. Dzīvošana ir vislielākā māksla. Tikai krāšļi nekad nav līdz galam ticami, un mēs to apzināti/neapzināti vienmēr jūtam.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
klīstošais cilvēkbērns: klusums[info]siixmeiteens on 26. Marts 2005 - 19:13
ir cilvēki, kas mēģina sakārtot dzīvi pa plauktiņiem arī krietnu laiku uz priekšu, bet nav jau nekādas garantijas, ka rītdiena pienāks. dzīve ir jāizbauda tagad, šajā mirklī - tā mana nostāja...
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)