Tas būtu ļoti ērti- cilvēcisko ķēzīšanos nosaukt par mērķi, vai vēl vairāk- par uzdevumu, bet ar laiku cilvēks parasti apjēdz, ka tā ķēzīšanās ir un paliek tikai ķēzīšanās, mirkļu māņi. Dzīvei nav nekādas vērtības. Paskaties dabā, un Tu to redzēsi. Tikai cilvēkam tīkamāk ir slēpt šo nelāgo patiesību aiz krāšļiem, un to mēdz dēvēt par mākslu. Dzīvošana ir vislielākā māksla. Tikai krāšļi nekad nav līdz galam ticami, un mēs to apzināti/neapzināti vienmēr jūtam.