Nezinu...varbūt redzēt, ka ir cilvēki, kuriem ir daudz grūtāk, ka viņi nepadodas un cīnās. Es visu laiku gaidīju, kad imperatore salūzīs. Nezinu - tieši cilvēcīgā veidā...pakritīs, lūgs, skrāpēs, raudās...nu kaut ko vismaz. Bet tā arī viņa nocietās. Kaut gan nav brīnums, ka cilvēki tur tādi jokaini...dzīvot dienu no dienas, kā skaistam putniņam būrī, ir pārāk skarbi un negodīgi. Viss izraibināts, katrs stūrītis spīd un laistās...nomāc arī tas. Pārāk visa. Bet visvairāk gribējās apšaut to sprediķotāju, kas ik pēc divām stundām tik neizturamā balsī auroja...ufff, nezinu...paskaties uz to visu un mazliet vari nopriecāties, ka dzīvo normālā vidē, kur tu pats sev esi noteicējs, nevis pakļaujies kādam.