Ežēns, turēdams rokā vulkāniskas izcelsmes ķipīti ar sīva paragvajiešu uzlējuma nosēdumiem, brida pa švammīgu sūnu klājienu, kad viņa uzmanību piesaistīja smaržīgu mētru pudurā uz vietas bez skaņas zibenīgi caurspīdīgos spārnus vicinoša purva grūtniecīte. Kamēr Ežēns vēroja radības pilienus - pak, kā no šīfera jumta - , trekna svītra cauršņāpa dūksnāju, lai turpat izsīktu kāda akača malā trūdošā kādreiz nosviestā kapeiku turētājā kā neizjaucamā caurspīdīga simtkāja dūrē. /Marts Pujāts/