Bērnības atmiņa
Šo es atceros samērā bieži, kad nonāku līdzīgā situācijā – kad esmu gribējusi kā labāk, bet... nu jā – nav sanācis.
Pirmā klasīte ar tādu priekšmetu kā glītrakstīšana. Pats par sevi samērā amizants, tad gan tā nelikās. Pilnas līnijas ar glītiem un kārtīgiem burtiņiem. Nu man ar to kartību ir tā ka ir....
Nu tātad – ir uzdots arī mājasdarbs. Divas vai trīs līnijas ar mazo un lielo F burtu. Ir vakars. Grūti pateikt cik vēls, vnk aiz loga ir tumšs. Es jau sen esmu visu pabeigusi un man ir garlaicīgi, savukārt Silvija vēl čammājas. Ak, tolaik būdama Perfektā visu darīja lēni un akurāti. Kamēr viņa uz brītiņu paiet malā, es arī viņas darbu pabeidzu Nu labi, nepavisam nebija glīti, bet es esmu apmierināta, kā nekā palīdzēju un tagad varēsim kopā nodarboties ar ne-skolas lietām Ak, kas tas bija par brēcienu. Un nu es saprotu, ka gluži pareizi laikam neesmu rīkojusies....
Nekāda rājiena vai kko tāda nebija. Viss tāpat noklusa. Atceros, ka pēc tam biju nolīdusi mammas izstabā aiz dīvāna un sēdēju tumsā. Un likās ka visa pasaule ir šausmīgi netaisna, jo es taču tikai gribēju palīdzēt....