Man beidzot izdevās pieslēgties! t.i. atkal ir savienojums ar pasauli :)
Interesanti tikai cik ilgi... Gan jau ka lidz rītdienas praksei, ha ha.
Bet nu labi :) ir labi.
Un viss tāpēc, ka izgāju ārā, atkal līdz pludmalei un bik pa pilsētu. Gribēju viena, bet kad Svetlana redzēja, ka es taisos un pajautāja vai var nākt, man kkā galīgi negribējās viņai teikt nē. Izgājām no mājas, viņa ieiet piemājas kioskā un atgriežas ar lakricas želejkončām, kuras uzdāvina man ar tekstu - lai es neesot tik bēdīga :)
Aizgājām līdz publiskajai promenādei un tur tik daudz cilv,
un man joprojām bija tā sajūta, ka starp mani un visu citu ir ziepju burbulis. Ka skaņa, smarža, skats ir, es vinu uztveru, bet ar vāju signālu, kurš tāpat kkur pa ceļam smadzenēs nomaldas... Baigā dusma uz sevi, bet tas jau nepalīdz.
Un kkur tālāk, pašā raga galā

sāku domāt, ka es esmu šeit un tagad un ka man ir jāpieņem un jāizbauda viss, viss kas man ir apkārt. Bet galvenokārt vnk jāapzinās sevi.
Un tas kkā fantastiski palīdzēja.Uzreiz saulīte arī sāka spīdēt.

Aizgāju uz tālāko pludmali
sēdēju zālītē pie ūdens un vnk jutos labi.






Pēc tam uz mājām caur centru