Šis man tiešām ir ilūziju sabrukšanas laiks. Un mani izbrīna, ka to ir tik daudz!
+ kādu laiku malās pa galvu doma un vakar izdevās noformulēt - es nekad vēl neesmu mīlējusi. Ir bijušas attiecības, bet tajās - tikai fiziska tieksme un neremdināma vēlme lai "mīl mani" un bailes, bailes pāri visam, ka tā varētu nebūt. Nekādas došanas, tikai ņemšana, bet nevaru jau iedot, to kā man nav. Es drīzāk esmu mīlējusi to, kā otrs cilvēks man liek justies, nevis pašu šo cilvēku.
Liekas, ka pilnīgi par mani un maniem vīr ir šis Osho citāts:
"Cilvēkam vajadzētu prast būt vienam, pilnīgi vienam, un arī ārkārtīgi svētlaimīgam. Tad tu vari mīlēt. Tad tu vairs nemīli vajadzības pēc, tad tu dalies mīlestībā, tā pārstāj būt par nepieciešamību. Tu nekļūsti atkarīgs no cilvēkiem, kurus mīli. Tu dalīsies un dalīšanās ir brīnišķīga.
Taču parasti pasaulē notiek šādi:tev nav mīlestības. Cilvēkā, kuru tu domā ka mīli, arī tādas nav. Taču jūs abi viens no otra prasāt mīlestību. Divi ubagi lūdz viens otram!"
Mīlestība ir Dieva dāvana.
Un es paļaujos, ka Viņš man to dos, tad kad būs lemts.