Es šonedēļ uzdrīkstējos, tādēļ, ka man tā likās pareizi:
Gan vienai kursabiedrenei, kura man ļoti palīdz un kuru ļoti apbrīnoju tieši to arī pateicu - ka viņa ir viens no gaišākajiem cilvēkiem, ko pazīstu.
Gan arī K pateicu daudz ko tādu, kas bija krājies, vnk savas sajūtas un domas. Viņam gan tās nepatika, aizvainojās un uzvedās cūcīgi, un tomēr, sajūta ka tā vajadzēja pateikt, ka bija vietā un laikā.