" Viņa gāja un gāja. Un ejot viņa skatījās zilajās debesīs, ik pa laikam samiedzoties, kad saule izlienot no mākoņu aizsega iespīdējās spožāk. Un tā ejot pa šo neceļu taciņu viņai likās, ka itin mierīgi varētu aiztaisīt acis un vienalga iet – tā acīm ciet. Ja vien blakus būtu kāds, kam acis būtu vaļā – kāds, kas klusi pačukstētu – šeit uzmanies un nepaklūpi, bet šeit ej droši. Tā viņa gāja un domāja vēl par daudzam lietām. Un visticamāk, ka viņai būtu daudz ko sacīt sev un visai pasaulei, ja vien pasaule klausītos. Un sarunāties pašai ar sevi – tā jau ir diagnoze. "