Šodien izgāju no mājas ar mitriem matiem (tas nebija speciāli - pamanīju to tikai jau esot ārā) un tagad vakarā sāp kakls. Nu labi, ka tikai tā.
-
Satikos ar sen neredzētu draudzeni. Pagājuši jau vairāki mēneši kopš pēdējo reizi redzējāmies/sazvanijāmies. Viņa paspējusi Stoholmu apceļot, mašīnu nopirkt, dzīvokli atrast un to visu uz sava puiša rēķina.
Man pa šo laiku nekas liels nav noticis. Dzīvoju savu mazo dzīvīti un baudu mieru. Uzrodas viņa ar saviem ūbernotikumiem un man arī uzrodas domas un drusku pat skaudība - re kā var.
Bet nu sašūpotais ūdens norims un es atkal sapratīšu, ka tieši mana mazā dzīvīte un neievērojamie sīkumi man patīk vislabāk. :)