Par 8.martu

Atceros tik šo dienu pēdējos divus gadus.
Aizpagājušais, kas bija tiešām jauks: braucu no skolas prakses satikties ar E. pie laimas pulksteņa, saņēmu sarknas rozes un nosēdējām kafejnīcā pļāpājot līdz viņa slēgšanai...
Pagājušo gad, es biju viena. Mīlestības bija pilna sirds,bet jutos vientuļa. Tā bija viena no pirmajām manām darba dienām tirgus veikalā un tad mani apsveica turienes tuvējie vīrieši - kolēģi. Un par tām tulpītēm un neļķītēm man bija neizsakāms prieks, lai arī tie vairāk droši vien bija pieklājības ziedi, nevis "no sirds".
Izklausās pēc tāda bēdīgā ieraksta, bet tā nav. Vienīgi rīt jāstrādā un tas nav tā īsti forši.
Bet ja atļautos pasapņot vaļā acīm, tad mans ideālais astotais marts būtu laiskošana pa mājām, saņemt lielu tulpju pušķi, uzknibināt lepnas pusdienas ar trīs ēdieniem, un vakarā sirsnīgas sarunas pie vīna glāzes un sieru plates.