Es jūtu ka diena ir galā, un es viņu absolūti izcūkoju. Noeksistēju, ne nodzīvoju.
Visu laiku bija iekšā kkāda trauksme, kkāds nemiers, ka kkam ir jānotiek.
Itkā gatavoju ēst, itkā šuvu... Itkā, jo viss tā - ar to nemieru iekšā.
Baigais bardaks apkārt. Varbūt tādēļ arī bardaks iekšā.
Bet rokas necēlās kko kārtot.
Un vispār.. Negribas īsti censties. Ja nav tad nav.
Tagad vakarā sajūtas atkal sajukušas. Bet vismaz nemiera nav.
Drusku rūgtums par to ka rīt uz darbu. Un parīt, aizparīt, aizparīt un aizaizparīt arī.
Bet jāstrādā, ja gribu naudiņu. Gribu.
-
Kas ir romantika? Kāpēc es viņu neesmu nopelnījusi?