Šonakt atkal sapņoju.
Sapņoju ka esmu ekskursijā, bet itkā Latvijā. Un biju kopā ar Vīrieti (bet neatceros, ne izskatu, ne sejas vaibstus. Atceros ka bija viegli un jauki kopā ar viņu).
Tā nu braucam autobusā un doma bija ka ilgāku laiku jau braucam un vajag apstāties. Šoferis nezkādēļ izdomāja ka iebrauks Rimi stāvvietā, bet tā vietā lai atrastu brīvu vietu, kur nolikt autobusu aizbrauca tālāk un apstājās pie lielas lielas tādas kā sētiņas, ierobežojuma. Kurš bija pilns līdz malām ar dārzeņiem :D Un daudzi bija pārbiruši pār malu un vnk mētājās zemē. Un šoferis mums, visiem kas esam autobusā saka - palīdziet savāk. Izkāpjam no autobusa, bet visi aizklīst prom, palieku tikai es un mans Vīrietis. Nu ko, ķeramies pie darba. Atceros, ka bija grūti un mans Vīrietis staipīja lielos arbūzus, bet es puķkāpostus :D Kad viss jau gandrīz bija savākts parādījās Rolands. Situāciju neatceros, bet atkal viņš kkādu glumeklību gribēja sastrādāt.
Un tad nākamais ko atceros ir ka esmu kkādā psiholoģijas, tjip dusmu savaldīšanas kursos un stāstu vadītājai kāda bija situācija, ka visi mūs pameta un ka mēs vieni ar visu tikam galā. Atceros, ka manā balsī bija sašutums.
Un vēlāk sapnī telefona konkatos meklēju Andas nummuru, jo gribēju viņai piezvanīt papļāpāt.