Vakar sanāca tāda situācija klasē, kad visiem ir jautri, tādi savi šuvēju jociņi un apsmaidījumi. Un tad pamodās cilvēks, kuram takta izjuta nepiemīt nemazākajā mērā. Jautri pēkšņi bija tikai viņai. Tad gan es sapurināju viņu un teicu, lai tak paliek mierā. Kko tadā garā, neko uzbraucošu, neko ko varētu saprast kā pārmetumu vai apvainojumu. Nu bet tā sanāca. Un pēkšņi ir lielais naids. Jo es pateicu to, ko domāja visi. Ak, jel,un kāpēc tik bērnišķīgi jāuzvedās un uz jautājumu vai kkas noticis jāatbild ar nekas, neko. Absurdi muļķīga situācija, jo sirdsapziņa man tomēr neliek mieru, kaut nevajadzētu.