No reliģijas stāvu ļoti tālu, bet tevis teiktajam tiešām nevaru nepiekrist

ja Tu meklēsi tikai gaišo, atradīsi arī tumšo (liekas, indiāņu teiciens).

Kādā veidā tu dzīvo 2016. gadā?

Lai augtu, mums jāapzinās un jāizskauž savi mīnusi. Citādāk sanāk tā - "es vēl joprojām čurāju gultā, bet tagad vairs nekaunos par to".

(Reply to this) (Thread)

Problēma tikai tajā, ka "+" un "-" koncepcija ir duālisma koncepcija un nav svarīgi, ka tu izvēlies "+" nevis "-", šāda domāšana ir duālisms, kas raksturīgs tikai zemākajām dimensijām, kur pastāv šķietamā atšķirība starp Dievu un Sātanu. In fact, "Sātans" ir Dieva cita seja - pēc šīs izpratnes tad arī es tiecos. Zinu, ka daudzi (droši vien, tu), ienīst un nicina šo otro Dieva seju, bet tas nemaina faktu, ka tā IR cita Dieva izpausme. "Labais" un "ļaunais" - viss nāk no viena.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es to ļoti labi zinu, ar 'labo' un 'slikto' bieži vien saprotu derīgo un nederīgo, bet, piemēram, ir kāds cilvēks, kam bieži ir dusmu lēkmes un sevī viņš varbūt auklē kaut kur sagrābstītu pseidodomu, ka žīdi ir necilvēki un ka no viņiem būtu jātiek vaļā. Man liekas, ka šim cilvēkam tomēr vajadzētu pamēģināt kādreiz identificēt un sīkāk padomāt par savu dusmu iemesliem + apzināties, ka viņš pats (nevis kaut kas ārējs) ir dusmu cēlonis, turklāt viņam vajadzētu arī kaut kā paplašināt savu apziņas un sapratnes loku un, teiksim, IEMĀCĪTIES, ka žīdi varbūt tomēr ir cilvēki, reizēm varbūt arī pat tīri sakarīgi, katrā ziņā, ka viņi nav radikāli atšķirīgi, apdraudošu, utt, un, kad viņam tas ir izdevies, atskatoties viņš secina, ka konkrēti uzskatos ir maldījies, nu labi, ja ne maldījies, tad viņš, iespējams, saprastu, ka attiecīgais dzīves redzējums nav bijis diez ko svētīgs. Dieva 'ļaunā' seja dod dvēselēm iespēju mācīties, pilnveidoties, bet tas nemaina faktu, ka tā tik un tā speciāli ir ļaunā seja, ka ir jāiziet cauri kaut kādam iesvētību procesam, lai tktu iniciētam Dieva labās sejas noslēpumos, duālisms dievišķo mistēriju padara vienkāršāk sagremojamu un cilvēka smadzenēm saprotamāku, protams, ja pareizi uz to skatās, jo kaut vai tas pats īstenais kristietis uz attiecīgajiem gadījumiem skatās, kā uz uzdevumu/kārdinājumu/pārbaudījumu un nešaubīgi, ka tas nāk ne citādi, kā no Dieva ziņas, dvēseļu pilnveides vai nākšanas uz gaismu labad. Jo citādāk sanāk, ka iepriekšminētais kungs sev saka - ok, man ir neapvaldāmas dusmu lēkmes, ok, es ienīstu žīdus, tas taču ir labi, tāpēc es taču neiešu slāpēt šo Dieva dāvanu, neiešu 'noliegt sevi' , pieņemšu sevi tādu, kāds es esmu un iešu strādāt uz koncentrācijas nometni par uzraugu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sākotnējā doma bija, ka cilvēkiem vajag mīlēt sevi. Kas nenozīmē, ka viņi neko nevar sevī mainīt. Lai gan man, personīgi ar to ir nedaudz "problēma" (pēdiņās): man liekas, ka vairāk vai mazāk jau esmu perfekts un neko īpašu sevī mainīt nevajag. Ja nu vienīgi to, ka mani joprojām uztrauc, ko kāds par mani domās vai arī tas, ka es vēl kārtīgi nemāku aizsargāties pret enerģētiskajiem vampīriem. Tas, kas cilvēks ir, ir viņa pagājušo dzīvju produkts. Tas, ko viņš ir darījis un uz ko viņš ir tiecies. Kāpēc, lai cilvēki justos slikti par to, kas viņi ir? Kaut vai tas, ka viņi ir uz Zemes: uz to var skatīties kā uz "sliktu karmu", "kritienu", "izdzīšanu no Ēdenes" vai arī kā drosmīgu soli, lai iemācītos lietas, kuras Dieva paspārnē neiemācītos un, lai paplašinātu Dieva zonu: ejot uz tumšām lietām un nevis vēloties aizbēgt no tā atpakaļ pie Dieva, bet ienesot apzināšanos un apziņu (kas ir Dievs) tumšajās zonās un padarot tās gaišas. Lai arī šajā ceļā gaida daudzi "kritieni", no katra kritiena dvēsele tik un tā mācās.

(Reply to this) (Parent)

man ir dīvains jautājums - tu kautkad sen sen atpakaļ klabē nebiji kā atreyu vai kkā tamlīdzīgi?