|
Jan. 4th, 2013|07:10 pm |
|
Es to ļoti labi zinu, ar 'labo' un 'slikto' bieži vien saprotu derīgo un nederīgo, bet, piemēram, ir kāds cilvēks, kam bieži ir dusmu lēkmes un sevī viņš varbūt auklē kaut kur sagrābstītu pseidodomu, ka žīdi ir necilvēki un ka no viņiem būtu jātiek vaļā. Man liekas, ka šim cilvēkam tomēr vajadzētu pamēģināt kādreiz identificēt un sīkāk padomāt par savu dusmu iemesliem + apzināties, ka viņš pats (nevis kaut kas ārējs) ir dusmu cēlonis, turklāt viņam vajadzētu arī kaut kā paplašināt savu apziņas un sapratnes loku un, teiksim, IEMĀCĪTIES, ka žīdi varbūt tomēr ir cilvēki, reizēm varbūt arī pat tīri sakarīgi, katrā ziņā, ka viņi nav radikāli atšķirīgi, apdraudošu, utt, un, kad viņam tas ir izdevies, atskatoties viņš secina, ka konkrēti uzskatos ir maldījies, nu labi, ja ne maldījies, tad viņš, iespējams, saprastu, ka attiecīgais dzīves redzējums nav bijis diez ko svētīgs. Dieva 'ļaunā' seja dod dvēselēm iespēju mācīties, pilnveidoties, bet tas nemaina faktu, ka tā tik un tā speciāli ir ļaunā seja, ka ir jāiziet cauri kaut kādam iesvētību procesam, lai tktu iniciētam Dieva labās sejas noslēpumos, duālisms dievišķo mistēriju padara vienkāršāk sagremojamu un cilvēka smadzenēm saprotamāku, protams, ja pareizi uz to skatās, jo kaut vai tas pats īstenais kristietis uz attiecīgajiem gadījumiem skatās, kā uz uzdevumu/kārdinājumu/pārbaudījumu un nešaubīgi, ka tas nāk ne citādi, kā no Dieva ziņas, dvēseļu pilnveides vai nākšanas uz gaismu labad. Jo citādāk sanāk, ka iepriekšminētais kungs sev saka - ok, man ir neapvaldāmas dusmu lēkmes, ok, es ienīstu žīdus, tas taču ir labi, tāpēc es taču neiešu slāpēt šo Dieva dāvanu, neiešu 'noliegt sevi' , pieņemšu sevi tādu, kāds es esmu un iešu strādāt uz koncentrācijas nometni par uzraugu. |
|