Sākotnējā doma bija, ka cilvēkiem vajag mīlēt sevi. Kas nenozīmē, ka viņi neko nevar sevī mainīt. Lai gan man, personīgi ar to ir nedaudz "problēma" (pēdiņās): man liekas, ka vairāk vai mazāk jau esmu perfekts un neko īpašu sevī mainīt nevajag. Ja nu vienīgi to, ka mani joprojām uztrauc, ko kāds par mani domās vai arī tas, ka es vēl kārtīgi nemāku aizsargāties pret enerģētiskajiem vampīriem. Tas, kas cilvēks ir, ir viņa pagājušo dzīvju produkts. Tas, ko viņš ir darījis un uz ko viņš ir tiecies. Kāpēc, lai cilvēki justos slikti par to, kas viņi ir? Kaut vai tas, ka viņi ir uz Zemes: uz to var skatīties kā uz "sliktu karmu", "kritienu", "izdzīšanu no Ēdenes" vai arī kā drosmīgu soli, lai iemācītos lietas, kuras Dieva paspārnē neiemācītos un, lai paplašinātu Dieva zonu: ejot uz tumšām lietām un nevis vēloties aizbēgt no tā atpakaļ pie Dieva, bet ienesot apzināšanos un apziņu (kas ir Dievs) tumšajās zonās un padarot tās gaišas. Lai arī šajā ceļā gaida daudzi "kritieni", no katra kritiena dvēsele tik un tā mācās.

(Reply to this) (Parent)