| yes, but |
[Jun. 8th, 2026|03:35 pm] |
pirmkārt:
The name dates to the 14th century. According to toponymist Pierre-Henri Billy,[4] the name was initially "la mare au juin″, which means "the liquid manure pond" in local old French. Like in other toponyms in the area, those words evolved, becoming ultimately "la Mort aux Juifs" with an intermediate form "la mare au Juif" quoted by the local historian Paul Gache.[5] The transformation of "mare" (pond) into "mort" (death) is very frequent in old French toponyms, and "juin" (liquid manure) would have become "juif" (Jew) in two steps, first a denasalization turning "juin" into "jui" and then a graphical change into "juif", which had the same pronunciation in old French.[4]
otrkārt, dieviemžēl:
In August 2014, the Simon Wiesenthal Center petitioned the French government to change the name,[6] which it claimed translates as "Death to the Jews", a translation rejected in France.[4][7] A similar request had been denied in 1992.[8] Under pressure from the national authorities, however, the municipal council retired the name in January 2015.[9] The area is now split between the nearby hamlets of Les Croisilles and La Dogetterie. |
|
|
| |
[Jun. 5th, 2026|03:32 pm] |
|
Mūsdienās laikam jebkuru frizieri, kas spēj sajaukt bļodiņā krāsu ar attīstītāju, sauc par koloristu? Vai zināt kādu, kurš/kura patiesi spēj piemeklēt cilvēkam ideālo matu toni (tā lai turpināt krāsot var arī mājās pats)? |
|
|
| zīmes |
[May. 27th, 2026|11:00 am] |
vakar, kad gāju uz veikalu, viens no strādniekiem teica, lai kādā brīdī es aizejot uz jēkaba katedrāli – viņš esot palīdzējis renovēt foajē. grāmatnīcā nopirku biezu mapi un M paķēru arī anglisku kalvīno. promejot, acī iedūrās smuks, vientuļš vāks, vienīgais plauktiņā, un tas bija šlāpina “never”, bet zem tā slēpās pēdējais eksemplārs latviski tulkotajai hildegardei no bingenas. neko daudz par viņu nezināju, tikai to, ka ļoti forša mūķene – dzejniece un komponiste, un kaut kur biju lasījis, ka tikšot tulkota latviski, bet nebiju redzējis nekādu ziņu, ka jau izdota. tad nu nopirku arī to, un hildegardes iespaidā aizgāju arī uz jēkaba katedrāli. pie katedrāles ieejas bruģakmenī iestrādāts bronzas gliemežvāks, ko pulē kurpju zoles. foajē ap griestu lustru ērkšķu vainadziņš. par 20 centiem nopirku svētbildīti, ko izmantot par grāmatzīmi hildegardei, un noskatījos pārdevējas sarunā ar kādu apmeklētāju, kura viņu sveicināja ar ”lai slavēts jēzus kristus”, un tad apmeklētāja čukstu balsī metās teikt, ka viņu sauc daiga, un ka viņa pārdevēju pazīstot, bet pārdevēja “daiga” saklausīja kā “dārgi” par viņas veikaliņa piedāvājumu.
- es esmu daiga!
- dārgi, ja?
mājās otrs strādnieks pēkšņi sāka man stāstīt, ka viņš sestdienās palīdzot jēzus sludinātājiem uzlikt galdiņus un vārīt tēju pie makdonalda pretī brīvības piemineklim, un ka viņš man varot iedot laikus, ja mani interesējot.
un tad manās rokās nomira telefons, kamēr bildēju zirnekļu tīklā iekritušu kastaņa zieda putekšņlapu, kas izskatījās pēc āķa, pēc J, un griezās uz riņķi, it kā zirneklis makšķerētu gaisā. ekrāns iesprūda kameras režīmā – sastingusi motion blur bilde, kuru nevarēju izslēgt, telefons it nemaz nereaģēja. tagad tas ir tumšs un neļaujas uzlādēties, bet tas jau mēnešiem darbojās sprāgoņa režīmā.
vāru sardeles blakus datoram, gaidot e-pastā ziņu, ka varu iet pakaļ jaunajam telefonam. putekļu ir tik daudz, ka ik dienu, uz galda pārvietojot priekšmetus, tie atstājuši jaunu ēnu – putekļu rentgenu. |
|
|