beidzot biju ieplānojis brīvu dienu. no rīta pamodies, nedaudz iesildījos ar stiprināto vīnu, tad vēl vienu, un biju gatavs doties sagādāt radiņiem Ziemassvētku dāvanas. atminos pirmssvētku sajūtas pirms pārdesmit gadiem - piparkūku smarža, svinīgums, smaidīgas meitenītes, puisīši, eglīšu lampiņas, aperatīvs... ziniet - biju pēc tā visa pat nedaudz sailgojies, tāpēc, pirms tālā ceļa, iztukšoju vēl vienu stiprināto draugu.
bet - idritvainazīt - skuju! veikali tukši, eglītes izkaltušas tāpat kā mana rīkle, lampiņas izdegušas. te tev nu bija Ziemassvētku gars un brīnums... nu neesmu jau es nekāds diži ticīgais, svētku nozīmi izprotu ļoti nosacīti, bet, ziniet, tādu apsitienu pat Jāņu trīsdienniekā nepiedzīvosi! dāvanas sarūpētas, sirds mierīga, prāts vairākkārt apgarots - protama lieta, ka sameklēju tuvējo bodi. tiesa, stiprinātie vīni nav tā sliktākā lieta, kas ar jums var atgadīties, tomēr prātiņš gaudoja kā aizkosta govs, ka esmu pelnījis kādu labu pusstopu dzimtenītes.
viss jau skaisti, vienīgi vecene sāka bļaut par to, ka pēc trīs nedēļu plosta pie brālēna, piektajā janvārī stumju viņai sejā dāvanas.