26 January 2012 @ 01:31 pm
 
Iekšā sazin pa kuru laiku pamanījušās sadīgt atkal jaunas vēlmītes, gribēšanas un – dare I say it – sapņi, un viss jau būtu labi, ja vien tas viss nepārsniegtu "jaunas gribamkurpes" vai " do want tāda-un-tāda koncerta biļetes" apmērus, jo ne ar ko lielāku neesmu spējīga tikt galā. Nēnu, būsim godīgi - ne ar ko lielāku es vienkārši negribu tikt galā. Esmu pirmā, kas atzīs, ka man patīk dzīvot ar maziem mērķiem, un neredzu tur nekā nosodāma.
Lai nu kā, vienas abstraktās gribēšanas labā jau trešo dienu bakstos pa gūgli uz priekšu un atpakaļ (jo vismaz uz to es sevi varu piedabūt). Sekmju, protams, [pagaidām] nekādu, bet vismaz darīt ir ko, vai ne.
 
4 | +
 
( Post a new comment )
f[info]f on January 26th, 2012 - 02:12 pm
meh, cilvēki izvirza sev lielus sapņu, nesasniedz tos un tad grimst depresijā. un kam tas vajadzīgs?

izvirzīt sasniedzamus mērķus - tā ir māksla. ej nu sazini, moš dzīves jēga arī.
(Reply) (Link)