Un tad slīdu es tāda, visa cēla, forša un pirmoreiz pavisam līdzsvarota (visburtiskākajā nozīmē), pabļauju kaut ko par tēmu, cik ļoti ōsam ai em, un tad, ko domājies, divus metrus tālāk aiziet pleznas pa gaisu ar visu pielikto uzparikti
jeb
šodien biju trešoreiz savā mūžā gandrīz brīvprātīgi iesprādzēta sniegadēlī.
Bet vispār jau forši.

Un mazi puisīši tā pavisam nejauši vairākas reizes pēc kārtas pie pacēlāja uzbrauc man virsū un tad tādi smaidīgi saka oi, sorrī, nemaz neizskatīdamies sorrī. Ak, lol, jaunība, vai ne.

(Un vienu no tiem instruktoriņiem/pacēlāju uzraugiem esmu redzējusi kailu, akšausmas, akšausmas.)