Vēl vakar, savu rīta tēju dzerot, sodījos par to, ka sapņos pēdējā laikā pārāk bieži rādās visādu kosmētiku un šmāķu reklāmas (nesenākā bija par dezodorantiem) un ka mani slaktiņsapņi sazin kur nozuduši. Un tad, ko domājies - pagājšnakt man pakaļ staigāja asiņains bērns ar krūškurvī ietriektu roku (nocirstu) un pēc tam arī kāju (arī nocirstu). Atliek vien atviegloti nopūsties, jo, lai gan tās ekstremitātes tur nonāca ne manas vainas dēļ, kā tam būtu bijis jābūt, bet tomēr - tas jau ir progress. We'll get there.