Katru reizi, kad uz ielas gadās ieraudzīt Koļku (a.k.a. Niku) Matvejevu (un jūs būtu pārsteigti, cik bieži man tas gadās), gribas viņam uzsaukt kaut ko no "hei, vecais, atceries, kā mans tētis tevi skolā atštaukāja?" sērijas. Nu, ziniet, tas muļķīgais lepnums par ko tādu, iekš kā nav absolūti nekādu savu nopelnu, bet ko puslīdz attaisno kaut kāda radniecība vai izcelsme no konkrētas kopas.