Tramvajā aiz manis apsēdās tik kreftīgs onkulis, ka pat man, tikai elpojot vien, pēc skāba gurķīša prasījās.

Bet visādi citādi šodien ir milzu prieks un apmierinājums par un ar dzīvi kā tādu (pat par spīti tam, ka vienā frontē izgāzos kā veca sēta, bet, no otras puses, tas jau arī piederas pie lietas). Un var jau būt, ka tas ir tikai un vienīgi vakardienas bjorzdeja atskaņās, bet - diez vai. Man, kā jau mazam, optimistiskam susļikam, papildus iemeslus būt priecīgam taču nav jāmeklē, vai ne.