Pirmkārt, fui tramvajā. Jau no paša rīta kontrole man atņēma pēdējos santīmus, burtiski - makā bija vieniniekos un divniekos labi, ja kādi, nu nezinu, trīsdesmit santīmi. Komplektā vēl tas, ka nācās nobraukt vienu pieturu tālāk, a es jau i tāpatās kavēju.

Otrkārt, fui Narvesenā. Gribēju kaut ko noēst pusdienās, tad nu nopirku divas iepakotās lāčmaizes šķēles ar žāvētiem fruktiem un riekstiem. Tādas pašas nācās arī izmest, jo, kā atklājās pēc paciņas atplēšanas, maize jau bija paspējusi vietām appelēt, turklāt arī frukti vairs nebija pirmā svaiguma. (Pat pēc žāvēto augļu kritērijiem.) Un zinu jau, ka no bišķīša pelējuma vēl neviens nav, piedodiet, atvainojiet, apdirsies, bet nu ierūguši (vai kas jau nu tie par procesiņiem tur noris) augļi gan neiet pie manas mazās sirsniņas. Bet nu nekas, nākamreiz būs mācība likt lietā savus okulārus un pirms kaut kā pirkšanas to labi kārtīgi nopētīt, a to bez pieciem santīmiem lats kā izmests. Tā jau var bankrotā iedzīvoties.