mana ome arī man reiz tā nevainīgi pajautāja, vai man patiešām meitenes patīkot. viņai tā likās tāpēc, ka mēs ar draudzenēm tik bieži palikām viena pie otras pa nakti un nevienai no mums tad tāda kārtīga puiša nebija :D
vispār tagad, kad es to atceros, tā dīvaini sanāk - viņa bija gatava to tik mierīgi uzņemt, neskatoties uz to, ka bija pārliecināta katoliete+ Tādas lietas taču skaitās pretīgas un tā tālāk :D

Tā pati ome man reiz teica "savi sūdi nesmird". Es, protams, atvainojos. Bet man šķiet, ka šitas te der. Zin kā- savai mazmeitai jau nepārmetīsi, ka viņai patīk citas mazmeitas :D

Te, man šķiet, darbojas tas bezaizspriedumainās mīlestības pret vistuvākajiem radiņiem princips; lai kādas ziepes kāds nesastrādātu, lielākoties mīlēs jau viņu arī tādu, kāds nu tas cilvēks ir. :)

nu, it kā jau jā, bet, tajā pašā laikā, ir taču tik daudz visādu stāstiņu par vecākiem, kas izmet no mājās savus bērnus visādu stulbu iemeslu dēļ un pēc tam 73653796523586gadus vairs ar viņiem nerunā,vai arī vispār vairs nerunā un izliekas, ka nepazīst.

bet, ja ar mums tā nav noticis, tad laikam mēs tomēr nākam no labām& mīlošām ģimenēm, kurās darbojas Tevis pieminētais princips ^_^

ōho, tas teiciens patiesībā ir tīri foršs! :D

Katrā ziņā- plaši pielietojams :D

Jā, nu manējie jau būtībā tieštādpaši; "tas" ir pretdabīgi un pretīgi, un kā tik vēl ne. Bet kad nu tas skāra viņu mīļoto bērnu, viss bija vienkārši brīnišķīgi. Man tikai atlika izdvest vienu vienīgu savas neizteiksmīgās orientācijas pazīmi, un viss, ko dabūju pretī bija: "Ja? Bet mēs ar tēti domājām, ka tev patīk meitenes." :D

:D