Pagājšnakt sapņoju, ka staigāju pa ūdeni. Un, šķiet, ne pirmo reizi.

Vakar noskatījāmies Lucy, kas, pirmkārt, bija vizuāli ļoti forši uztaisīta un, otrkārt, pilnīgi nejauši izrādījās otrā filma pēc kārtas, kurā tika apspriests tas, cik ierobežotas, for lack of a better word, ir cilvēka smadzenes. Tagad pilnīgi nezinu, šovakar tēmu turpināt vai tieši otrādi, piemeklēt kaut ko pilnīgi pretēju.
And anyway, arī ar visiem ierobežojumiem, redz, var uzmeistarot krutākās protēzes ever.