Labprāt uzzinātu, kā esmu pamanījusies pa nakti uz deguna, tieši starp acīm zilumu dabūt.

Abet visādi citādi — life is life (na nā nā na na), un, kad vēl apzināti atceras pie savas iekšķīgās melni nīgrā rūgumpoda būtības regulāri piestrādāt, tā var kļūt vēl labāka. Kas to būtu domājis, vai ne.

Ja visam citam (t.i., sejas krēmiem, tonikiem un tīrāmajiem, visa veida acu krāšļiem, zemacu riņķu aizkrāsotājiem, pūderiem, sārtumiem, hailaiteriem un bronzeriem, nu, īsāk sakot, pretty much visam, ko visvarenā kosmētikas industrija piedāvā) esmu atradusi savus stipri vien ideālos variantus, tad ar tonālajiem krēmiem attiecības gan man ir visnotaļ slimīgas. Nupat gandrīz jāsit sev pa nagiem, lai neiepirktu kārtējo papildinājumu savai kolekcijai (kuru, starp citu, nu jau esmu tikai līdz trim gabaliem samazinājusi (kas, savukārt, pavisam nopietni ir varens sasniegums, ja ņem vērā to, ka vienbrīd bija veseli astoņi)).
Un nevarēja taču uz kaut ko jēdzīgāku tāda mēroga patikšana izstrādāties, kur nu.

Vīra kungs:
- Hah, geeks!
Yours truly:
- Ooh, my kind of people!

jeb

reakcijas, ieraugot uz kino atnākušus skatītājus čuķ ņi pilnos kostīmos (īsbiksēs, linu kreklos, čeinmeilīga paskata džemperos un, kas pats galvenais, ar zobeniem pie sāniem).

(Bijām uz Hobitu. (And it was v. awesome.))